Aizmirstā un neizvērtētā Herta Hanzena – kādas bija otrās paaudzes latviešu komunistes?

Aizmirstā un neizvērtētā Herta Hanzena – kādas bija otrās paaudzes latviešu komunistes?

KOPSAVILKUMS

1957. gadā uz Paula Stradiņa novēlētās kolekcijas bāzes tika dibināts Medicīnas vēstures muzejs. Valsts piešķīra ēku, kur muzejs atrodas vēl arvien. Tomēr muzeja ekspozīcijas izveide un atklāšana ievilkās četru gadu garumā. Herta Hanzena bija pēc skaita jau trešā muzeja direktore īsā laikā, tomēr tieši viņa panāca, ka 1961. gada 20. jūlijā pirmie apmeklētāji varēja apskatīt jauno Rīgas muzeju.

Atslēgvārdi: Herta Hanzena, Latvijas okupācija, Hruščova atkusnis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, muzeja atklāšana, muzeja krājums, ekspozīciju izveide.


Diez vai Rīgā atradīsim kādu skolēnu, kurš nav bijis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Nevienu apmeklētāju nav atstājusi vienaldzīgu kaut vai leģendārā viduslaiku pilsēta, kas jau kurai paaudzei sniedz neizdzēšamas atmiņas. Muzeja pamatā esošo kolekciju 20. gadsimta 30. gados sāka veidot ķirurgs onkologs Pauls Stradiņš, bet oficiālu valsts muzeja statusu Stradiņa kolekcija ieguva 1957. gada 1. oktobrī. Pēc Paula Stradiņa aiziešanas mūžībā viņa vārdā nosauktais muzejs oficiāli tika atklāts četrus gadus vēlāk – 1961. gada 20. jūlijā. Tā direktore no 1961. gada 9. februāra līdz aiziešanai mūžībā 1972. gada 17. augustā bija nu jau sen aizmirstā, tomēr savulaik visai odiozā komuniste Herta Hanzena (1909–1972).

“Kas ir aizgājis un kas ir palicis no jaunā laika, kuru mēs gaidījām? [..] Tīrais sociālisma ideāls, ar kuru nāca vesela jauna paaudze, ļaužu rokās ir palicis par mēri, no kura tauta iet bojā. [..] Un ir tak likteņi, kuri uzmācas mums kā šausmīgas un satriecošas mīklas. Kā šīs flinšu sievas!” – tā 19. gadsimta nogalē dzimušo pirmo komunisma ideālu laika sieviešu paaudzi iezīmēja dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Kārls Skalbe. Tik izteiksmīgu citātu, kas raksturotu otro –nu jau Staļina padomju ierēdņu sieviešu paaudzi, neatradu, kaut gan padomju varas gaiteņos sēdošo un nereti mūsu vecvecāku un vecāku likteni lemjošo nebija maz. Jau pēc Otrā pasaules kara vienu no viņām Pauls Stradiņš nodēvēja par “dāmu ar zaļajām acīm” un brīdināja sargāties no viņas – Staļina laika komunistes Hanzenas. Interesanti, ka par dāmu, nevis biedreni viņu vēl pirms Stradiņa nosauca cits latviešu ķirurgs Arvēds Alksnis: “Pēc viņas ģērbšanās veida un kā viņa sēdot prata izcelt savas kājas, kas tiešām bija ļoti glītas un tērptas smalkās zeķēs, viņu bija grūti saukt par biedreni. Viņa bija dāma!” Kāda tad bija muzeja direktore, “dāma ar zaļajām acīm” Herta Hanzena?

Dzīve mīl paradoksus. Dāmas vizuālais veidols un uzvedības stils slēpa sevī īstenu 30. gadu dogmatikas pārņemtu komunisti. Paradoksu pastiprina jau tas vien, ka tieši dzelzs komuniste Herta Hanzena pieteicās vadīt Medicīnas vēstures muzeju, kas bija tapis vienā no vājākajiem sistēmas brīžiem – Hruščova atkušņa “brīvībā un ideālos”. Bet varbūt tas ir tikai kārtējais mazais pierādījums reakcijas uzvarai, ar ko padomju Latvija sastapās līdz ar Arvīda Pelšes nākšanu pie varas.

Herta piedzima Rīgā 1909. gada 29. septembrī boļševika Augusta Hanzena ģimenē. Pirmais pasaules karš piespieda ģimeni 1915. gadā evakuēties uz Krieviju, kur tā sākumā nonāca Harkovā, bet, tuvojoties vāciešiem, Hanzeni devās tālāk uz Omsku. Karam rimstot, ģimene caur Vitebsku atgriezās Harkovā. Sešpadsmit gadu vecumā Herta iestājās komjaunatnē, bet 1939. gadā – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas rindās.

01. Mvm F 31056 Hanzena Vecaki
Herta kopā ar vecākiem Augusti un Augustu 20. gs. 20. gadu beigās–30. gadu sākumā. MVM krājums, 31056.

1932. gadā Herta Hanzena absolvēja Harkovas Sanitāri higiēnisko institūtu un ieguva ārsta kvalifikāciju. Pēc augstskolas pabeigšanas viņa sāka zinātnisko darbu kā Pārtikas institūta speciālās laboratorijas asistente, viņas zinātniski praktisko darbu rezultāti tika publicēti vairākos slepenos krājumos. 1936.–1939. gadā viņa studēja aspirantūrā Ukrainas Eksperimentālās medicīnas institūta Farmakoloģijas nodaļā, izvēloties padziļināti apgūt toksikoloģiju un farmakoloģiju un sākot zinātņu kandidāta disertācijas izstrādi par tēmu “Cianīdu intoksikācijas pataloģija un terapija”. Darbs pie disertācijas turpinājās vēlākajos gados, arī 1940. gadā Rīgā, bet tā pazuda, Hanzenai evakuējoties no Rīgas 1941. gada jūnijā. Vienlaikus ar aspirantūras studijām Hanzena topošajiem ārstiem pasniedza toksikoloģijas kursu. Šajā laikā tapušas divas publikācijas – viena slepena, otra ar nosaukumu “Sirds jūtīgums pret glikozīdiem eksperimentālā miokardīta stāvoklī” iespiesta 1941. gadā. Novārtā nepalika arī partejiskā izglītība – 1940. gadā Hanzena beidza Marksisma-ļeņinisma vakara universitāti. Sekoja radikāls dzīves pagrieziens, kas pilnībā mainīja jaunās zinātnieces dzīvi. Pēc partijas norādījumiem zinātnieces karjera viņai bija jānomaina pret padomju funkcionāra amatu. PSRS okupējot Latviju, 1940. gadā jauno latviešu komunisti no tālās Harkovas pārcēla darbā uz Maskavu un gada nogalē – uz Rīgu.

02. R 10522
Steidzams izsaukums darbam Maskavā, ko 1940. gada 29. oktobrī saņēma Herta Hanzena. MVM krājums, R 10522.

Maskavā viņu komandējuma laikā (visticamāk, 1940. gada jūlijā beigās–augusta sākumā) sastapa Latvijas Tautas valdības vadītājs mikrobiologs Augusts Kirhenšteins (1872–1963), kurš vēlāk Jānim Stradiņam stāstījis, ka “Hanzenu iepazinis Maskavā kā Intūrista gidi vēl pirms padomju varas nodibināšanas Latvijā. Toreiz viņa bijusi “piestiprināta” Latvijas Republikas delegācijai, latviski runāt neesot pratusi vai arī izlikusies, ka neprot. Tāpēc liels bijis Kirhenšteina izbrīns, kad viņš to vēlāk sastapa Latvijā kā valdības padomnieci ar perfektām latviešu valodas zināšanām!”

No Maskavas 1940. gadā Hertu Hanzenu norīkoja darbā padomju Latvijā. Sākotnēji viņa vadīja Veselības aizsardzības tautas komisariāta kadru daļu, nostādot Latvijas Republikas veselības aizsardzības sistēmu uz padomju pamatiem.Sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, Herta Hanzena evakuējas uz Padomju Savienību, kur atgriezās pedagoģiskā un zinātniskā darbā Ukrainas zinātniski pētnieciskajā Sanitāri ķīmiskajā institūtā. 1942. gada decembrī viņu komandēja darbam PSRS Veselības aizsardzības ministrijas aparātā. 1944. gadā, padomju varai atgriežoties Latvijā, atgriežas arī Hanzena. Viņu nozīmēja par republikas sanitārā dienesta vadītāju, bet 1945. gada nogalē iecēla par tikko dibinātā Republikas sanitārās izglītības nama direktori. Viņas vadībā tas kļuva par sanitārās izglītības organizatoriski metodisko centru. 1948. gadā Hanzena organizēja un vadīja zinātniski pētniecisko Sanitāri ķīmisko laboratoriju.

03. Mvm F 31058 2
Herta Hanzena zinātniski pētnieciskās Sanitāri ķīmiskās laboratorijas vadības laikā. 1950. MVM krājums, 31058-2.

Atzīmējot Latvijas PSR 10. jubileju, par izciliem sasniegumiem tautas veselības aizsardzībā Hertai Hanzenai 1950. gada augustā piešķīra Latvijas PSR nopelniem bagātās ārstes goda nosaukumu, bet 1951. gadā Hanzena tika pārcelta darbā Latvijas PSR Ministru padomē par galveno referenti un veselības aizsardzības un sociālās nodrošinājuma grupas vadītāju, kur viņa nostrādāja līdz pat kļūšanai par muzeja direktori.

1961. gada 9. februārī LPSR Ministru padomes referente Herta Hanzena tika nozīmēta par Paula Stradiņa Medicīna vēstures muzeja direktori. Medicīniskā sabiedrība bija pārsteigta, un šajā sakarā virmoja dažādi viedokļi. Medicīnas vēsturnieks, ilggadējs Hanzenas vietnieks muzejā Kārlis Ēriks Arons uzskatīja, ka “Herta Hanzena bija tipiska voluntāra padomju iestādes vadītāja. [..] Hanzenu nemulsināja pašas ignorance medicīnas vēsturē: nomenklatūras darbinieks varēja vadīt jebkuru padomju iestādi.”

Ilggadēja muzeja darbiniece Aija Dirbe (1932–2014) savulaik atcerējās, ka par direktori kļuva no Ministru padomes atsūtīta dāma Herta Hanzena, no kuras tur esot gribējuši tikt vaļā. Kaut labi pratusi latviešu valodu, viņa pārsvarā runājusi krieviski, turklāt, tāpat kā muzeja nākamā direktore Marija Ļebedkova, arī Hanzena labprātāk darbā pieņēma cilvēkus, kas runāja tikai krievu valodā.

Atceroties pirmos darba gadus muzejā, viedokli par direktori ieskicējis arī medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna: “Muzeja atmosfēra bija diezgan nomācoša. Direktore H. Hanzena bija caurbirusi padomju nomenklatūras darbiniece ar lejupslīdošu karjeru un muzeju kā pēdējo pieturvietu tajā. Viņa uzturēja stingru darba disciplīnu, kas nemaz nebija slikti,un vēl stingrāku ideoloģisko pārraudzību, jo bez aizdomīguma un modrības muzejs nu galīgi nevarēja iztikt. Tam bija vajadzīgi uzticīgi kadri, un tie tika rekrutēti no veterāniem, kuri uz muzeju nāca atpūsties pēc revolucionāriem un militāriem nopelniem.”

Laikam jau uzskatus par Hertu Hanzenu kā par muzeja direktori vislabāk noslēgt ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa domām, kurš, lai arī uzskatīja jauno direktori par dogmatiski noskaņotu dāmu, tomēr atzina, ka atklāt muzeju bez Hanzenas, kas ieviesa stingru disciplīnu, būtu bijis grūti, “lēmums par Hanzenas iecelšanu muzeja direktores amatā nebija diskutējams, to lēma Centrālkomiteja. Tomēr viņa bija lietpratīga administratore, vismaz neļāva izvazāt muzeja fondus.”

06. Mvm F 31060 2
Uzstājoties 20. gs. 60. gadu vidū. MVM krājums, 31060-2.

Jaunās direktores galvenais uzdevums bija sagatavot muzeja eksponātus pārvešanai uz jaunajām telpām Leona Paegles ielā 1 un iekārtot muzeja ekspozīciju, ko nebija izdevies nedz 1958., nedz 1959. gadā. 

Ekspozīcijas pamatā tika izmantots Paula Stradiņa izstrādātais hronoloģiskais princips. To aizsāka tā sauktā pirmatnējās kopienas medicīna (etnomedicīna), kam pievienoja Ķīnas Tautas Republikai veltītu stendu, tad sekoja Senā Ēģipte, kas bija pārstāvēta ar papirusu kopijām un ķirurģisko instrumentu rekonstrukcijām. Pēc tam nāca Senās Grieķijas un Romas medicīna, kā arī feodālisma laikmets ar viduslaiku pilsētas diarāmu, kurā tika rādītas tā laika medicīnas metodes. Tālāk sekoja medicīnas attīstība 17., 18. un 19. gadsimtā, kuras lielākā bagātība bija Andreasa Vezālija anatomiskā atlanta “Par cilvēka ķermeņa uzbūvi” (De humani corporis fabrica) 1555. gada izdevums. Mūsdienīgos priekšstatus par cilvēka ķermeni apliecināja stikla cilvēks no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Pēdējā bija padomju veselības aizsardzības ekspozīcija, kas stāstīja par tās attīstību kopš Padomju valsts pirmajiem gadiem. Atsevišķa ekspozīcijas sadaļa bija veltīta tai Otrā pasaules kara daļai, ko Padomju Savienībā sauca par Lielo Tēvijas karu. Tika atspoguļota arī medicīna Baltijas republikās. Liela ekspozīcijas daļa bija veltīta savulaik populārajiem padomju Latvijas kūrortiem.

Vislielākās grūtības sagādāja tieši padomju ekspozīcijas izveide, kurai, protams, vajadzēja atspoguļot un pamatot medicīnas zinātnes attīstības augstāko virsotni tieši Padomju Savienībā. Pateicoties Paula Stradiņa sakariem ar padomju mediķiem, kolekcijā bija vairāki padomju medicīnas artefakti, tomēr tā īsti un apzināti šo muzeja kolekcijas daļu sāka veidot tieši jaunās direktores laikā. 

Muzeja zinātniskajā padomē, kuru pēc Paula Stradiņa nāves neilgu laiku vadīja profesors Aleksandrs Bieziņš (1897–1975), pēc tam akadēmiķis Pēteris Gērke (1904–1985), arī nebija vienprātības par muzeja nodaļu tematiskajiem un hronoloģiskajiem ietvariem, bet galvenā problēma bija, kā labāk parādīt padomju medicīnu un veselības aizsardzību, kas bija izšķirīgais moments muzeja oficiālai atklāšanai. 

Kā pēc daudziem gadiem atcerējās muzeja direktors no 1989. līdz 2005. gadam Kārlis Ēriks Arons, tad sakarā ar aizkavējušos Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja atvēršanu apmeklētājiem 1960. gada janvārī līdztekus darbam Medicīnas institūtā ministrija viņu nosūtīja uz muzeju par zinātnisko līdzstrādnieku, vēlāk iecēla par muzeja direktora vietnieku zinātniskā darbā: “Kad es ieraudzīju muzeju, tas jau bija profesora izplānots pa stāviem, bet tajā nebija vietas tā saucamajai padomju nodaļai. Tā radās pēc tam – direktoru Vladimira Šmita un Hertas Hanzenas vadībā, vēlāk vairākkārt pārmainīta.”

“Atnācu strādāt ar prieku… taču saskaņa ar direktori neizveidojās. Lai ekspozīcijā ievietotu dažādu universitāšu izsniegtos ārsta diplomus, bija jāstrīdas un jāpārliecina, par Latvijas brīvvalsts mediķiem vispār nedrīkstēja ieminēties. [..] Ekspozīciju vajadzēja rādīt Glavļitam,” – piemin Arons.

Hertas Hanzenas vadības stils nenoliedzami bija diktatorisks, taču vienlaikus viņa bija dāma ar vērienu, par ko liecina fondu papildināšanas kārtība. Viņa nevairījās pasūtīt un iepirkt lielas dažādu medicīnisko materiālu partijas, pasūtīt instrumentu kopijas, muzeja fondu papildināšanai sadarbojās ar dažādām republikas institūcijām. 

Sākotnēji padomju medicīnai veltītā kolekcija neizcēlās ar materiālu daudzveidību. Galvenokārt vāca padomju mediķu fotogrāfijas, kas veidoja gandrīz 30 % no ienākošām vienībām. Steigā iegūtas, tās bieži vien bija sliktā kvalitātē. Padomju Savienībā izglītojusies direktore sāka plašu saraksti ar bijušajiem studiju biedriem un dažādām PSRS veselības institūcijām. Viņas sarakstes loks aptvēra lielāko daļu PSRS Kultūras un Veselības ministrijas iestāžu, sarakste bija arī ar PSRS draudzīgo valstu veselības iestādēm. Dažu gadu laikā padomju medicīnas kolekcija pieauga vairākkārt, veidojot līdz pat 44 % no visa muzeja krājuma. Jau sākotnēji Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs Rīgā bija lielākais nozares muzejs Padomju Savienībā, un ar laiku paši mediķi uzskatīja par goda lietu daļu savu personīgo arhīvu un lietu novēlēt tieši Rīgas muzejam.

Nākamā muzeja direktore, tobrīd muzeja darbā tikko pieņemtā medicīnas vecāko kursu studente Marija Ļebedkova par 1960. gadā topošo padomju ekspozīciju vēlāk atcerējās: “..ieraudzīju piecas brīnišķīgas ekspozīcijas zāles, pie kuru sienām greznojās vienīgi padomju mediķu portreti, īstas muzeja faktūras nebija, nebija arī padomju ekspozīcijas koncepcijas, kuras izstrādē lieli nopelni piederēja K. Aronam, V. Ogam un nopelniem bagātajai ārstei H. Hanzenai.”

Hanzenas laikā muzejam izveidojās sabiedriskais aktīvs, kurā darbojās 130 ārstu, farmaceitu un vēsturnieku. Muzejs kļuva par medicīnas vēstures metodisko centru un studentu apmācības bāzi. Attīstījās kontakti ar citām valstīm – Kubu, Čehoslovākiju, Vācijas Demokrātisko Republiku, pat Amerikas Savienotajām Valstīm.

Hertas Hanzenas darbības stiprā puse bija arī komunikācija un darbs ar sabiedrību, kaut gan tā pamatā aprobežojās ar informācijas sniegšanu par muzeja norisēm. Viņa prata piesaistīt presi muzeja dzīves svarīgāko notikumu atspoguļošanai. Direktore labprāt stāstīja un rakstīja par muzeju, reklamēja tā darbību, sniedza intervijas un uzstājās dažādos pasākumos. Dienu pirms muzeja atklāšanas 1961. gada 19. jūlija laikrakstā “Rīgas Balss” publicēts Hertas Hanzenas raksts “Rīt atklās muzeju”, kurā direktore sniedza pārskatu par padarīto un nākotnes iecerēm. Direktores ievadrakstam sekoja plašāka A. Pūces reportāža par muzeju ar daudzām fotogrāfijām. Dažus objektus, piemēram, mēri viduslaiku pilsētā muzejā, var aplūkot vēl arvien. Muzeja oficiālās atklāšanas dienā 20. jūlijā direktore referēja par muzeja attīstības perspektīvām. Pēc muzeja oficiālās atklāšanas jūsmīgas rindas bija lasāmas daudzos Latvijas preses izdevumos.

04. F 21489 1 2 Neg 001
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijas atklāšana 1961. gada 20. jūlijā. Hertas Hanzena pirmā no kreisās. Atklāšanas lentu pārgriež LPSR AP Prezidija priekšsēdētaja vietnieks E. Ameriks, aiz viņa pa labi LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks V. Rubenis, MVM krājums.

Muzejs Rīgā izraisīja lielu interesi, tādēļ direktore bieži tikās ar atzītākajiem Padomju Savienības mediķiem un ārzemju delegācijām. Drīz pēc atklāšanas 1961. gadā muzejā viesojās PSRS Medicīnas akadēmijas prezidents profesors Nikolajs Blohins (1912–1993), kas muzeja atsauksmju grāmatā ierakstīja: “Muzejs ir liels ieguldījums medicīnas zinātnes attīstībā.” 1964. gadā muzejā viesojās Kubas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Hosē Lopess Sančess (1911–2004), kas savu atsauksmi formulēja ar vārdiem: “Viena no pasaules pērlēm.” 1966. gadā Rietumberlīnē notika Medicīnas vēstures asociācijas 20. kongress, un divus gadus vēlāk iznākušajā kongresa tēžu krājumā atrodama Hertas Hanzenas publikācija par muzeja darbību un perspektīvām.

Hanzena prata radīt par sevi erudītas un zinošas personības iespaidu, pārliecināt sabiedrību, ka tieši viņa ir Paula Stradiņa mantojuma un darbības pēctece, izveidojot muzejā Paula Stradiņa piemiņas istabu. Muzejs turpināja attīstīties. Nākamajā, 1962. gadā bija skatāma medicīniskās aparatūras izstāde, kas atspoguļoja padomju ķirurgu izcilos panākumus sirds operēšanā, apmeklētājiem parādot arī tā saukto mākslīgo sirdi. 1963. gadā atklāja ekspozīciju par Ķīnas tautas medicīnu. Nākamajos gados tapa vairākas izstādes, kas veltītas padomju medicīnas attīstībai un komunistiskās partijas rūpēm par tautas veselību. Hertas Hanzenas muzeja darba mūžu vainagoja pirmā Padomju Savienībā izveidotā kosmiskās medicīnas ekspozīcija 1971. gadā.

05. Hanzena Artim
Kādā sapulcē muzejā 1970. gadā. No kreisās: muzeja mākslinieks Jānis Vaļūns, zinātniskā līdzstrādniece Aija Dirbe, direktore Herta Hanzena (stāv) un zinātniskais līdzstrādnieks Arnis Vīksna. MVM krājums, 25208-1.

Divpadsmit gadus ilgajā Hertas Hanzenas vadības laikā Medicīnas vēstures muzejā tika izveidotas 19 ekspozīcijas par PSRS un Latvijas PSR medicīnas iestādēm, vairāk nekā 30 pārvietojamas izstādes, nodibināta pirmrindas pieredzes un metožu nodaļa. No sākotnējām 38 900 vienībām 1961. gada 1. jūlijā muzeja krājums palielinājās līdz 67 300 vienībām 1966. gadā. Auga tā atpazīstamība un prestižs gan Latvijas muzeju sistēmā, gan Padomju Savienības mediķu aprindās. Objektīvi mūsdienās vērtējot Hanzenas divpadsmit muzeja vadības gadus, protams, nevar noliegt tā attīstības politiski ideoloģisko ievirzi un starpkaru perioda Latvijas medicīnas sasniegumu pilnīgu noliegšanu. Tomēr tika padarīts galvenais: pateicoties muzeja darbinieku pūlēm no radiniekiem bija pieņemtas un saglabātas tādas vērtīgas Latvijas medicīnas relikvijas kā ginekologa profesora Ernesta Putniņa (1867–1962) kolekcija, Dr. Arnolda Laksberga (1901–1983) savāktais plašais psihiatrijas materiālu klāsts, zobārsta un medicīnas sabiedriska darbinieka profesora Kārļa Barona (1865–1944) personīgie priekšmeti. Tieši Hanzenas laikā likti pamati padomju medicīnas plašajai kolekcijai, kurā līdzās mediķu ierindas relikvijām sastopamas medicīnas raritātes – Vladimira Demihova divgalvainais suns (1966. g.), slavenās Sklifasovska slimnīcas galvenā ārsta ķirurga Sergeja Judina (1891–1954; 1948. g. apsūdzēts par angļu spiegu) personīgie priekšmeti (1965. g.), oftalmologa Vladimira Filatova (1875–1956) lietas un gleznas (1968. g.).

07. Mvm F 31061 4hanzena Ar Bernu 2
Kopā ar meitu Hermīni 20. gs. 40. gadu otra puse. MVM krājums, 31061-4.

Hertas Hanzenas laiku Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā vēl arvien galvenokārt raksturo subjektīvas liecības un padomju laika publikācijas, tāpēc grūti izveidot zinātniski pamatotu viņas darbības portretu. Iesāktā Medicīnas vēstures muzeja dokumentu izpēte ataino visai paliekošas pēdas muzeja vēsturē, ko atstājusi pēc darbības stila vērienīga padomju funkcionāre.

Gravere

Dr. hist. Rita Grāvere
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniece


FacebookTwitter