Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Pastāvēs, kas pārvērtīsies



Mans pirmais Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja apmeklējums visdrīzāk bija līdzīgs kā daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Skolas ekskursija. Nu jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū mēs, Rēzeknes 5. vidusskolas skolēni, braucām uz Rīgu, protams, piestājot Salaspils memoriālā un pēc tam apmeklējot Medicīnas vēstures muzeju. Tas bija ļoti iespaidīgs piedzīvojums. Viss šķita īpašs. Noslēpumaina pustumsa, panorāmas ar vēstures ainām, figūras cilvēka lielumā, kas šķita kā dzīvas. Muzeja ēka bija mistikas caurstrāvota. Vecāku iespaidota, sapņoju par medicīnas studijām, un muzeja apmeklējums uzrunāja.

Laikam ritot, ceļi ik pa brīdim veda uz muzeju. Retumis kādas jaunas izstādes apmeklējums, lielākoties pasākumi, kas rīkoti muzeja telpās.

Šovasar muzeja direktora Kaspara Vanaga vadībā izstaigāju ekspozīciju no sākuma līdz galam, kā arī baudīju iespēju aplūkot krājuma glabātavu, telpas, kurās strādā muzeja darbinieki, kā arī palīgtelpas. Spilgti uzplaiksnīja atmiņas no skolas laika ekskursijas. Tāda “zudušo laiku meklējot” sajūta. Laiks, kas iekapsulējies ekspozīcijā, telpās, konceptā. Paradoksāls sakausējums, kurā savijies muzeja darbinieču un darbinieku misijas darbs, vēsture, lielu personību ietekme un arī hroniska nabadzība. Visam tam pāri — milzīgs potenciāls.

Vēstures — lai medicīnas vai mākslas — muzejs nenozīmē vecs un nemoderns. Gluži pretēji, lai mūsdienās jaunajai paaudzei stāstītu par vēsturi, ir jāspēj runāt valodā un izteiksmē, ko tā saprot. Medicīna, iespējams, ir joma, kas piedzīvo straujākās un kardinālākās pārmaiņas, un tā būs arī turpmāk. Medicīna nav atdalāma no veselības, no plašāka un iekļaujošāka veselības jēdziena. Katra cilvēka veselība un sabiedrības kopumā ir atkarīga ne tikai no tā, cik atbildīgi esam cits pret citu, bet svarīga ir arī mūsu atbildība pret vidi, dabu kopumā. Mēs dzīvojam vienā savstarpēji atkarīgā un trauslā ekosistēmā. Ētikas dilemmas, ko rada tehnoloģiju attīstība, kas liek atbildēt uz lieliem jautājumiem par dzīvības vērtību, par to, kur medicīna saduras ar cilvēka brīvību izdarīt izvēles un viņa pašnoteikšanās tiesībām. Arī šie ir temati, par ko jārunā muzejam.

Muzejs kā pilnvērtīgs spēlētājs izglītības laukā gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Tā vairs nav pat izvēle, tā ir nepieciešamība. Muzejs digitālā vidē — arī tā ir šīsdienas realitāte, kam jāgatavojas un kas ir jārealizē. Ikoniskie Raiņa vārdi — pastāvēs, kas pārvērtīsies, — precīzi raksturo P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja nākotnes ceļu.

Novēlu muzejam brīnišķīgu, iekļaujošu, pret vēsturi jutīgu pārvērtību procesu. Lai mūsu bērni un bērnubērni turpina ar prieku apmeklēt muzeju skolēnu ekskursijās, šeit atgriežoties atkal un atkal jau kā pieauguši ar saviem bērniem un mazbērniem, kur katra paaudze rod ko īpaši sev nozīmīgu un interesantu.

Ilzevinkele

Ilze Viņķele
Bijusī Latvijas Republikas
veselības ministre

FacebookTwitter