Ko var pastāstīt viena vienīga fotogrāfija

Ko var pastāstīt viena vienīga fotogrāfija

KOPSAVILKUMS

Fotogrāfija var būt “mēma”, ja par to neko nezinām. Tomēr pētnieka rokās tā atvērsies un pastāstīs savu stāstu. Šoreiz par dziedāšanu un tuberkulozes pacientu ārstēšanas iespējām nemedikamentozām metodēm.

Atslēgvārdi: tuberkuloze, sanatorijas, Krimulda, Jānis Milzarājs, dziedāšana, kori.


Laikā, kad Covid-19 pandēmijas ietekmē nerimst kolīzijas ap Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, manu uzmanību piesaistīja kāda Krimuldas sanatorijā uzņemta fotogrāfija, kas glabājas muzejā ar numuru MVM 43198 Ff 5211. Kāds tieši notikums fiksēts 1927. gada 28. augusta fotogrāfijā, nav zināms, bet noteikti ir skaidrs, ka tā saistīta ar dziedāšanu un ar Rīgas pilsētas 1. pamatskolas mūzikas skolotāju un Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kora diriģentu Jāni Milzarāju (1897–1983). Jānis Milzarājs mācījās Pēterpils Mūzikas institūtā un vēlāk kā brīvklausītājs – Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādāja par skolotāju Rīgas 27. pamatskolā, Rīgas pilsētas 1. pamatskolā un citās izglītības iestādēs. 1925. gadā sāka studijas Latvijas Konservatorijā. Laikam jau viņa lielākais mūža darbs bija Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta skolēnu kora dibināšana 1925. gadā, kura priekšgalā viņš bija visu kora pastāvēšanas laiku līdz likvidācijai 1940. gadā. Jau padomju Latvijā Jānis Milzarājs dažādos laikos vadīja korus Pionieru pilī, 2., 6. un 7. vidusskolā, Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, Rīgas Medicīnas institūtā un Pedagoģiskajā skolā. Šīs ir ziņas par fotogrāfijā redzamo diriģentu, bet kas ir ar medicīnisko aspektu, par ko vēsta šis attēls?

19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē saslimšana ar tuberkulozi būtiski pieauga un bija viens no izplatītākajiem nāves iemesliem visā pasaulē. Šī slimība, kas pazīstama jau kopš antīkajiem laikiem, 19. gadsimtā visvairāk skāra industriālās revolūcijas ietekmē strauji augošajās pilsētās mītošos nabadzības novājinātos iemītniekus. Slimības cēloni noskaidroja tikai 19. gadsimta beigās, taču līdz pat 20. gadsimta vidum nebija drošu medikamentu tuberkulozes ārstēšanai. Ārsti visbiežāk rekomendēja pacientiem atpūsties, labi ēst un daudz laika pavadīt svaigā gaisā.

19. gadsimta vidū Eiropā un Amerikā radās pirmās sanatorijas, kur ar tuberkulozi sirgstošie varēja uzlabot veselību, bet 19. gadsimta beigās tika organizēti pirmie dispanseri – specializētas iestādes tuberkulozes ārstēšanai. 1854. gadā vācu ārsts Hermanis Brēmers (Hermann Brehmer; 1826–1889) Silēzijas kalnos Gerbersdorfā (Görbersdorf) atvēra sanatoriju, kur galvenās ārstēšanas metodes bija labs uzturs un ilgstoša uzturēšanās spirgtā kalnu gaisā. Pirmo plaušu tuberkulozes sanatoriju ASV 1875. gadā Ziemeļkarolīnas štata Ešvilas pilsētā izveidoja ārsts Džozefs Gleitsmans (Joseph Gleitsmann; 1840–1914). Desmit gadus vēlāk ārsts Edvards Livingstons Trudo (Edward Livingston Trudeau; 1848–1915) pie Saranakas ezera Ņujorkas štatā nodibināja tuberkulozes sanatoriju Adirondack Cottage Sanitorium, kas kļuva par pazīstamāko šāda veida iestādi ASV.

Arī Latvija šajā ziņā nebija izņēmums. Dilonis, kā agrāk dēvēja tuberkulozi, bija iemesls gandrīz 2/3 slimību izraisīto nāves gadījumu [Grāvere, Rita. Informēts, ..]. Pirmais pasaules karš un tā postījumi slimības izplatību palielināja, taču iespējas cīnīties ar šo sērgu jaunizveidotajai Latvijas valstij bija visai ierobežotas. “Saprotams, ka šāda slimība ir izaicinājusi ārstus atrast zāles pret šo bīstamo ienaidnieku, un tāpat ārstu apcerējumos, kā tautas medicīnā mēs atrodam neskaitāmus līdzekļus pret diloni, kas visi ir malds. Mums ir tikai zāles, kas zināmos slimības gaitas laikos palīdz ķermenim cīnīties pret diloni,” savulaik rakstīja Dr. Aleksandrs Auškāps [Grāvere, Rita. Informēts, ..]. Arī Latvijā ārsti tuberkulozes slimnieku stāvokļa uzlabošanai rekomendēja atpūtu, pilnvērtīgu uzturu, saules peldes un norūdīšanos svaigā gaisā. Pirmās sanatorijas tuberkulozes slimnieku ārstēšanai 20. gadsimta sākumā izveidoja Vidzemes Tuberkulozes apkarošanas biedrība, bet pēc Pirmā pasaules kara Latvijas Republikā lielu darbu tuberkulozes slimnieku ārstēšanā, uzturot vairākas tuberkulozes sanatorijas Latvijā, ieguldīja Latvijas Sarkanais Krusts un 1923. gadā dibinātā Tuberkulozes apkarošanas biedrība.

Agrārās reformas rezultātā tika nacionalizēta fon Līvenu dzimtai piederošā Krimuldas muiža (Schloß Cremon), kas 1921. gadā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta pārziņā. Profesora Jāņa Jankovska (1876—1925) vadībā te tika izveidota pirmā kaulu tuberkulozes sanatorija neatkarīgajā Latvijā. Tā kā gaisa un saules peldēm tuberkulozes ārstēšanā tika atvēlēta nozīmīga loma, tad 1927. gadā pie Krimuldas sanatorijas tika uzbūvēts sauļošanās lievenis, kas redzams fotogrāfijā.

Dita Blogs Attels Mvm 43198 Ff 5211

Ar Latvijas Sarkano Krustu saistīts ir arī fotogrāfijā redzamais diriģents Jānis Milzarājs, kurš kopā ar Romānu Šmitu 1925. gada martā ieradās pie Rīgas pilsētas pamatskolu inspektora Miķeļa Štāla ar vēlmi “nodibināt Rīgas pilsētas pamatskolu skolēnu kopēju kori, kas varētu uzstāties bērnu rītos, attiecīgos izrīkojumos, dziesmu un bērnu svētkos, tautasdziesmu vakaros utt.” [Latvijas Jaunatnes Sarkanā .., 3. lpp.]. Skolu virsvalde deva atļauju veidot pamatskolu skolēnu kori Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta aizbildniecībā. Milzarāja virsvadībā koris, sniedzot daudzus augsta līmeņa priekšnesumus, guva lielus panākumus. Tas koncertēja baznīcās, skolu jubilejās, bērnu rītos, Rīgas teātros, konservatorijā un radio, ar vieskoncertiem devās uz Igauniju, Lietuvu, Dāniju un Zviedriju, regulāri uzstājās Latvijas Sarkanā Krusta pasākumos un viesojās sanatorijās, to skaitā arī Krimuldā.

Muzeja krājumā esošās fotogrāfijas liecina, ka Latvijas Sarkanā Krusta sanatorijās liela uzmanība bija pievērsta ne tikai veselību stiprinošai terapijai, bet arī saturīgai laika pavadīšanai un gara spēcināšanai. Līdztekus amatniecības un rokdarbu nodarbībām, pasākumiem un vieskoncertiem Krimuldas sanatorijā notika arī mūzikas prasmju apgūšana un bija izveidots savs bērnu orķestris.

Līdz ar citiem materiāliem, kas raksturo Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta skolēnu kora darbību 1925.–1940. gadā, šo fotogrāfiju muzejam nodeva diriģenta dzīvesbiedre Ērika Milzarāja.

Dita Blogs Mvm 43198 Ff 5211 2. Puse

Fotogrāfijas otro pusi līdz ar datējumu un autogrāfiem grezno ar roku rakstīta četrrinde: 

Dziedāsim, meitas, dziedāsim, meitas,
Nu iet puiši lielumā,
Pa pieci marki, pa seši marki,
Pats labais tēva dēls.

Visticamāk, četrrinde ir kādas Jāņa Milzarāja diriģētā Krimuldas slimnieku ansambļa dalībnieces tautas dainu iespaidā sacerēts dzejojums par godu fotogrāfijā iemūžinātajam brīdim. Iespējams, tā bija jaunās sauļošanas terases atklāšana, varbūt slimnieku kora mēģinājums, vēlme ar dziedāšanu dažādot slimnieku ikdienas gaitas vai arī dziedāšanas terapijas seanss. Var būt, ka Milzarājs palīdzēja nostiprināt muzikālās iemaņas Krimuldas sanatorijas bērniem.

Šī fotogrāfija ir ne tikai notikuma un sava laikmeta liecība, bet arī uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes mēs vēl meklējam. Varbūt laika un pagātnes miglā paliks neatbildēti jautājumi, ko varēsim raksturot tikai iespējamības formā. Tomēr, izmantojot pašreiz pieejamos darba instrumentus, daudzas atbildes, ko kādreiz atrast būtu daudz grūtāk vai pat neiespējami, mūsdienās varam iegūt. Gan Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, gan citās krātuvēs ir daudz artefaktu, kas ne tikai liecina par kaut ko, bet arī gaida savus pētniekus, kuri pavērs priekškaru uz jauniem atklājumiem.

Iespējams, jau toreiz ārsti varbūt nezināja, bet tomēr juta, ka dziedāšana var palīdzēt kā ar plaušu slimībām sirgstošajiem, tā ikvienam – slimam vai veselam. Regulāra dziedāšana palielina plaušu kapacitāti, palīdz kontrolēt elpošanu, aktivizē sirdsdarbību, uzlabo atmiņu un koncentrēšanās spējas, palīdz samazināt stresa līmeni un stabilizēt nervu sistēmu, uzlabo organisma spēju cīnīties ar smagām slimībām, vairo pozitīvas emocijas, radot miera un drošības atmosfēru un veicinot labsajūtu.

Lai arī Covid-19 ēnā pastāv bažas, ka dziedāšana cieši blakus cits citam telpās var veicināt vīrusa izplatību, ja kāds no dziedātajiem ir presimptomātisks vai asimptomātisks tā nēsātājs, tuvojošā vasara un saulgriežu laiks tā vien aicina izdziedāties brīvā dabā, ievērojot medicīnas speciālistu ieteikumus:

Es iegāju padziedāt
Zaļajā birzītē;
Tautas manu balsi dzird,
Neredz mana augumiņa.

Lai skaistas un skaļas dziesmas, lai viegla sirds un priecīgs prāts, vasaras saulgriežiem tuvojoties, un lai dziesmas stiprina veselību un vairo labsajūtu!


LITERATŪRA

Grāvere, Rita. Informēts, tātad apbruņots… Pieejams: https://medhistrigensia.mvm.lv/2020/05/informets-tatad-apbrunots/

Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta Skolēnu kora 5 gadu darbības atcere. Rīga, 1930.

Dita Klavina Copy

Dita Kļaviņa-Lauberte
Muzeja krājuma nodaļas foto, fono, kino un digitālā sektora glabātāja


FacebookTwitter