Muzeja pārdefinēšana

Muzeja pārdefinēšana



Kas notiek ar konkrētas nozares vēsturei veltītu muzeju, kad pati nozare atrodas ārkārtas situācijas centrā? Kāds ir medicīnas vēstures muzeja potenciāls, kad refleksija par pagātnes un nākotnes attiecībām sarūk uz pēdējo 24 stundu datiem turpmāko pandēmijas scenāriju modelēšanai? Kad konspirācijas teorijas deldē ekspertu sociālo statusu, ar kādu imūnsistēmu ir apveltīti muzeja vēstījumi par medicīnu?  

Ārkārtas situācijas izgaismotie muzeja rīcībspējas trūkumi mudina noskaidrot, kāds ir paša muzeja veselības stāvoklis un ko šajā kontekstā saprast ar veselības jēdzienu. Šiem jautājumiem veltīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja 2021. gada norišu programma. 

Šogad muzeja programma plānota kā institucionāla paškritika pārmaiņu laikā. Globālās pandēmijas pieredze ir ienesusi sabiedriskajā domā konflikta spriedzi jautājumos par un ap veselību. Tādēļ ir svarīgi medicīnā kā dabas un tehnoloģiju zinātnē izcelt arī tos aspektus, kas ir sociālās vēstures, antropoloģijas un kultūras teorijas kompetencē. Publiskā domu apmaiņā tiks pārskatīta muzeja darbības vēsture — tā dibināšanas mērķi un ideoloģisko atkāpju konsekvences; kolekciju izcelsme un krājuma tapšanas sociālpolitiskā dimensija; sešās desmitgadēs iekoptās eksponēšanas tradīcijas un attiecību dinamika ar muzeja esošo un potenciālo auditoriju. Gada garumā muzejs būs starpnozaru formāta izpētes laboratorija, kas analizēs muzeja asinsainu un nākotnes izredzes. Dzīvotspēja arvien mainīgākos apkārtējās vides apstākļos muzejam, tāpat kā jebkuram organismam, nozīmē nemitīgu atveseļošanos; un pēc katras atveseļošanās sapratne par veselību parasti ir citādāka nekā iepriekšējā.

Kasparsvanags

Kaspars Vanags
Paula Stradiņa
Medicīnas vēstures
muzeja direktors

Asinis ir svarīgas. Tās vienmēr ir bijušas svarīgas, un katram tās vienmēr ir šķitušas esam svarīgas.
Asinis ir vienīgais cilvēka iekšējais orgāns, kas regulāri ir pieejams apskatei ārpus ķermeņa.
Katram ir nācies redzēt savas asinis. Domāt par tām.

Jacalyn Duffin
Blogs Pardef

1961. gadā, kad Rīgas bulvāru loka villā savas jaunās mājvietas durvis apmeklētājiem ver Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, pasaules presē par sensāciju kļūst 26 gadus vecais Leonīds Rogozovs — padomju antarktiskās ekspedīcijas pavadošais ārsts. 1600 kilometru tālā nekurienē aiz pēdējās bāzes stacijas konstatējis sev akūtu apendicītu, viņš gulstas zem paša skalpeļa, izmantojot lokālo anestēziju un ceļabiedra turētu spoguli. 


Divi vienā — ārsts un pacients — ilustrē arī Medicīnas vēstures muzeja situāciju. Ir akūti nepieciešama pārdefinēšanas operācija, lai muzeja darbība atbilstu pārmaiņām, ko sabiedrības uzskatos par veselību būs ienesusi pandēmijas pieredze.

Muzeja izpētes programmā “Asinsaina” aicināti piedalīties cilvēki no malas; dažādu nozaru pārstāvji strādās ar muzeja kolekcijām, bibliotēkas resursiem un bēniņu arhīviem. Izpētes procesā tas ienes citu pieredžu veidotu skatījumu, palīdz dažādot profesionālās pieejas un instrumentus.  

Empātijas atspoguļojums medicīnas vēstures ekspozīcijā cilvēkam ratiņkrēslā atklājas no īpaša redzespunkta. Muzeja konferenču zāles sienas gleznojums “Pasaules izcilākie ārsti” — 38 vīriešu grupas portrets — ir labs atspēriena punkts, lai runātu par vienlīdzības aspektiem vēstures rakstīšanā. Cik medicīnā ir mākslas un cik zinātnes, muzeja rezidentūrā var pētīt un savā starpā spriest fizioloģijas, deju terapijas, veselības apdrošināšanas, sporta un gēnu inženierijas speciālistes(-ti).

Rezidenču programmas nolūks ir ieviest muzeja darbībā līdzestības principu. Veselības aprūpes terminoloģijā tas pasvītro nozīmi, kāda piemīt katra paša praktiskajam, intelektuālajam un garīgajam ieguldījumam savas un sabiedrības veselības labā. Medicīnas vēstures vēstījumiem ir bināra uzbūves struktūra: līdztekus mediķa stāstam tajos saklausāma arī pacienta balss. 

* * *

Inga Vigdorčika, muzeja līdzstrādniece zinātniski pētnieciskajā un ekspozīciju darbā, kā pirmos dalībniekus muzeja rezidenču programmā ir aicinājusi Katrīnu Neiburgu un Jāni Noviku — Latvijas laikmetīgajā mākslā aktīvus, radošās pētniecības metodēs un mūsdienu tehnoloģijās zinošus praktiķus. Apsekojot muzeju, mākslinieki izcēluši tajā nepamanāmo: līdzīgi kā klusums ir daļa no mūzikas, tā arī neredzība un neredzamais ir būtiska vizuālās kultūras sastāvdaļa.

* * *

Jānis Noviks muzeja ekspozīcijā ienes pacientu balsis — bezpersoniskas kā slimību aprakstus enciklopēdijas šķirklī. Par pamatmateriālu savai skaņu instalācijai viņš ir izmantojis vinila plašu ierakstus no Lielās medicīnas enciklopēdijas otrā izdevuma (1956–1964). Plašu ierakstos apkopotas skaņas, kādas pie patoloģiskiem procesiem rodas cilvēka organismā, kā arī stostīšanās un garīgo traucējumu raisītas runas paraugi. 

Jāņa Novika skaņdarbā nolasāmas pārdomas par pacienta “izklaušināšanas” audiotehniskajiem aspektiem. Atskaņojumam izraudzīta 19. gadsimta medicīnas vēsturei veltīta zāle, kur vitrīnā aplūkojama agrīno stetoskopu kolekcija. To izgudrotāja slava pieder klīniskās medicīnas aizsākumu virzītājspēkam Renē Laenekam (1781–1826). Stetoskopa panākumus tolaik nodrošināja divi faktori. Pirmkārt, klīniskā medicīna deva iespējas par saklausīto diagnožu pareizību pārliecināties slimnīcas autopsijas zālē pēc pacienta nāves. (Var sacīt, ka tādējādi veicinātā iztēles prasme vizualizēt skaņu — pārvērst to virtuālā patoloģiskās anatomijas albumā — ir pirmais solis ceļā uz ultrasonogrāfiju.) Otrkārt, klausāmās caurules delikāti iezīmēja sociāli zīmīgu distanci starp ārstu un pacientu. 

Jaunībā nodevies flautas spēlei, Renē Laeneks sava akustiskās diagnostikas instrumenta pamācībās iekļāva tonalitātes un ritmikas aspektos izvērstus “plaušu čīkstoņas” un “sirds klauvju” aprakstus. Savukārt Franču revolūcijas terora gados pārdzīvotais viņam lika domāt, ka daudzas slimības ir traumatisku pieredžu sekas, tādēļ diagnostikas nolūkā pacients izklaušināms arī citādāk.

* * *

Katrīna Neiburga rezidences ietvaros papildinājusi muzeja apjomīgo portretu galeriju, kurā dominē 20. gadsimta 50. gados veikti pasūtījumi — gleznojumi pēc fotogrāfijām vai gleznu fotoreprodukcijām. Ierāmēti greznos 19./ 20. gadsimta mijas rāmjos, tie liecina par laiku, kad eļļas portreti reprezentablā ietvarā bija medijs, kas garantē sociālo prestižu un autoritāti. 

Katrīna Neiburga portretu žanram izmanto 21. gadsimta videomākslai pieejamos līdzekļus, bet turas pa gabalu no talking-head formāta, jo stāstam ir izvēlējusies stūrgalvjus un pārgalvjus, kuri darbojas ārpus jelkādiem rāmjiem. 

Savu darbu protagonistus viņa atradusi Hugo Glāzera grāmatā “Dramatiskā medicīna”. Tā veltīta ārstiem, kas riskantus eksperimentus izmēģinājuši paši uz sevis: iedzerot holēras vibrionu, pārlaižot nakti tīfa slimnieka piesviedrētā naktskreklā vai inficējot iegrieztu brūci ar mēra, lepras vai sifilisa slimnieka strutām vai asinīm. 

Viņu vidū ir arī Klāra Fonti, poļu izcelsmes ārste un zinātniece, Milānas Starptautiskā onkoloģijas centra prezidente. Lai izaicinātu pieņēmumu, ka ļaundabīgos audzējus izraisa vīrusi, viņa paberzē pacientes vēža čūlā savu krūti, kā sekas ir nopietna asins saindēšanās. 

Arī tāda var būt muzejā sastapta asinsaina…

FacebookTwitter