Muzejs tekstā un sarežģītā laikmetā

Muzejs tekstā un sarežģītā laikmetā

KOPSAVILKUMS

Kāpēc muzejiem jādomā par tekstiem? Ko nozīmē labs teksts muzejam?  Vai teksts var palīdzēt pārvarēt neticību ekspertiem un zinātnei? Copywriter/Levelup komanda reflektē par sadarbību ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, radot jaunus tekstus muzeja mājaslapai. 

Atslēgvārdi: teksts kā pārmaiņu instruments, muzeja mājaslapa


Teksts diezgan bieži ir domāšanas instruments — daudziem no mums ideju formulēšana labāk padodas rakstot, nekā runājot vai domājot. Medicīnas muzeja gadījumā teksts ir arī pārmaiņu instruments. Jauns mājaslapas teksts kopā ar jaunu tās dizainu kļuva par pirmo soli muzeja transformācijas procesā ceļā uz mūsdienīgu un sabiedriski nozīmīgu attīstības koncepciju.

Ne tikai logotips

Lai gan muzejs nav biznesa projekts, komunikācijas mērķi muzejiem un uzņēmumiem ir diezgan līdzīgi. Gan uzņēmumu, gan muzeju gadījumā teksta un vizuālās komunikācijas uzdevums ir divējāds: tiešs — auditorijas piesaiste un netiešs — identitātes veidošana un nostiprināšana.

Šajā ziņā labs teksts muzejam atbilst tiem pašiem kritērijiem kā labs teksts uzņēmumam vai avīzei. Laba teksta recepte ir līdzsvars, kas panākts starp informativitāti un lakoniskumu, starp precizitāti un saistošumu, starp stāstījumu un argumentāciju. Labam tekstam piemīt arī raksturs, kas izpaužas teikumu struktūrā, frāzējumos, vārdu izvēlē, teksta ritmā un citos grūtāk artikulējamos parametros. Jo izteiksmīgāks raksturs, jo spilgtāku zīmola tēlu tas veido.

Pēdējo gadu laikā nevar nepamanīt, ka arī Latvijā uzņēmumi un organizācijas pievērš arvien lielāku uzmanību ne tikai vizuālajai, bet arī verbālajai identitātei, apzinoties, ka balss, kādā zīmols runā ar auditoriju, ietekmē tā tēlu ne mazāk kā logotips vai krāsu palete. Lai šī balss būtu auditorijai atpazīstama un sekmētu pozitīvas emocionālās saites veidošanos ar organizāciju, izšķiroši ir panākt komunikācijas koherenci. Ja, piemēram, kultūras iestādes komunikācijā draudzīgi neformāla valoda vienuviet mijas ar sausi birokrātisku citviet, apjukums, ko radīs šāda disonanse, noteikti neveicinās auditorijas uzticību iestādei kopumā. Jāatzīst, ka birokrātiskums ir izplatītākais “komunikatīvais grēks” Latvijas iestāžu komunikācijā, turklāt — neatkarīgi no to darbības jomas. Lai izprastu birokrātiskas valodas rašanās un popularitātes iemeslus, būtu nepieciešams ne viens vien bloga ieraksts, bet ir skaidrs, ka liela loma tajā ir nespēja vai nevēlēšanās palūkoties uz savu organizāciju nevis no iekšpuses — darbinieku/vadības acīm, bet gan no ārpuses — savas auditorijas acīm.

Eksperti un ekspertīze

Medicīnas (un citu zinātnes muzeju) gadījumā tekstam jāpilda vēl kāds virsuzdevums. Tam ir jāspēj pārliecināt un piesaistīt auditoriju apstākļos, kad sabiedrības uzticība ekspertiem un ekspertīzei ir ārkārtīgi trausla. Mūsuprāt, tas pirmām kārtām nozīmē absolūtu arogances aizliegumu. Muzeja teksti nedrīkst uzrunāt savu auditoriju no augšas un izturēties pret lasītājiem kā “izglītojamiem” — apmācāmiem vai pat pārmācāmiem objektiem. Augstprātība tekstā visbiežāk izpaužas garu un sarežģītu frāžu un specifiskas terminoloģijas lietošanā un nereti notiek nevis aiz ļauna prāta, bet gan tāpēc, ka rakstītājs vai nu neapzinās šo paņēmienu ietekmi uz lasītāju, vai arī nav radis lietot citus izpausmes līdzekļus un necenšas tos meklēt.  

Kā pateikt vienkārši, vienlaikus netrivializējot domu? Tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem jebkura žanra rakstībā, taču bieži vien bažas par pārlieku vienkāršošanu izrādās nepamatotas. Ideja parasti nezaudē spēku, ja tiek izskaidrota auditorijai pieejamā un interesantā veidā, un arī eksperta autoritāte no tā necieš, bet gan, tieši otrādi — tiek stiprināta. Vēsturiski ārstu, ekonomistu, muzeju speciālistu un daudzu citu ekspertu identitāte veidojusies ap zināšanu ekskluzivitāti (es zinu to, ko tu nesaproti), taču mūsdienās saglabāt šo hierarhiju kļūst arvien grūtāk. Ja ekskluzivitātes vietā liek dāsnumu, tad sanāk “es varu tev izstāstīt tā, lai tu saproti”. Un to var izmantot kā pamatu jaunai, mūsdienīgākai ekspertu identitātei.

Kas bija pirmais?

Teksts kā identitātes nesējs paredz zināmu skaidrību par to, kāda šī identitāte ir, proti, puslīdz drošu un fiksētu atbildi uz jautājumu “kas mēs esam?”. Ko darīt, ja atbildes nav vai ja tā atrodas tapšanas procesā? Viens variants ir vispirms īstenot iecerētās pārmaiņas un, nonākot galamērķī, ķerties pie jaunu komunikācijas materiālu radīšanas. Tā ir racionāla un ekonomiska pieeja, taču reālajā dzīvē nereti izrādās neiespējama.

Praksē itin bieži pārmaiņas atsakās īstenoties, kamēr tām nav nodrošināts konceptuāls ietvars un iezīmēta (izsapņota) vīzija par iespējamo nākotni. Tāpēc mēs ar prieku piekritām piedalīties medicīnas muzeja avantūrā — radīt jaunu mājaslapu pirms jaunas muzeja (paš)definīcijas.

Šāda pieeja ir kontrintuitīva, sevišķi paaudzei, kas socializēta paradigmā “esamība nosaka apziņu”. Nereti to uzlūko ar aizdomām, vai tik pārmaiņas komunikācijā nav vienkārši “fasādes pārkrāsošana”, īstu, substanciālu pārmaiņu surogāts. Taču jauns teksts, jauns dizains un jaunas fotogrāfijas nereti ir tieši tas, kas padara substanciālas pārmaiņas iespējamas, jo ļauj gan muzeja darbiniekiem, gan mērķauditorijai iejusties jaunajā tēlā un gūt pārliecību, ka pārmaiņas ir ne vien nepieciešamas, bet arī iespējamas un reāli paveicamas.

Teksts kā process

Šāda pieeja prasa īpašu attieksmi no visiem iesaistītajiem — tiem jāapzinās procesa atvērtā daba un vienlaikus jānodrošina kvalitatīvs, muzeja mērķiem un tā auditorijas vajadzībām maksimāli atbilstošs iznākums. Šādos gadījumos izšķiroša nozīme ir komandas dalībnieku spējai argumentēt, ieklausīties, vienoties un saprasties, elastīgi reaģējot citam uz cita impulsiem. Veiksmīgai mijiedarbībai nāk par labu līdzīga izpratne par to, kas ir labs (labs dizains, labs teksts utt.). Mūsu sadarbībā ar muzeju šāda vienprātība tika panākta jau no pašas pirmās tikšanās, turklāt aizrautība, ar kādu muzeja komanda iepazīstināja ar savu drosmīgo pārmaiņu vīziju, kļuva par pamatu mājaslapas tekstu balss tonim.

Silta attieksme pret aprakstāmo lietu, mūsuprāt, ir tikpat obligāts nosacījums labam iznākumam kā saskanīgs komandas darbs. Varbūt to var arī notēlot vai inženierēt, taču muzeja gadījumā tas nebija nepieciešams — tā eksponāti, paša muzeja ceļš un vēsture patiešām ir tik interesanti un iedvesmojoši, ka spēj tik aprakstīt!

Muzejam tuvākajos gados priekšā ir daudz meklējumu un daudz pagrieziena punktu — savu pārmaiņu procesu tas uzsācis laikā, kad transformējas visas sabiedrības priekšstati gan par muzejiem, gan medicīnu. Jauna mājaslapa ir mazs, taču izšķiroši svarīgs solis šajā ceļā, kura līkumiem sekosim ar vislielāko interesi un līdzjušanu. Un būsim priecīgi turpināt sadarbību nākotnē, arvien dziļāk iepazīstot muzeja unikālo krājumu!

Procevska 2

Olga Procevska
Copywriter/Levelup partnere, biznesa konsultante

Gubenko

Igors Gubenko
Copywriter/Levelup partneris, filozofs

FacebookTwitter