Vai asinsgrupa der tikai asins pārliešanai?

Vai asinsgrupa der tikai asins pārliešanai?

KOPSAVILKUMS

20. gadsimta sākumā tika atklātas cilvēka asinsgrupas, un tas radīja būtisku izrāvienu ārstniecībā. Tomēr ir arī citas sfēras, kurās šim atklājumam ir būtiska loma, piemēram, tiesvedībā, kur līdz tam paternitāte bija praktiski nepierādāma. Tāpat asinsgrupas tika izmantotas antropoloģiskos pētījumos. Publikācija veltīta asinsgrupu pētniecības un izmantošanas celmlauzim Latvijā Miķelim Veidemanim.

Atslēgvārdi: asinsgrupas, paternitātes noteikšana, antropoloģija, tiesu medicīna.


Viens no 20. gadsimta sākuma lielākajiem atklājumiem medicīnā bija austriešu ārsta, imunologa un infekcionista Karla Landšteinera (Karl Landsteiner; 1868–1943) atklātais aglutinācijas process un sākotnēji noteiktās trīs cilvēka asinsgrupas, kas deva iespēju droši pārliet asinis. K. Landšteiners noteica, ka individuālās asins īpašības izpaužas antigēnu īpatnībās, kas, viņaprāt, ļauj pēc šīm īpašībām, tāpat kā pēc pirkstu nospiedumiem, atšķirt vienu cilvēku no cita (seroloģiskā identifikācija). Viņš arī pieļāva, ka ar asinsgrupu palīdzību varētu atšķirt slimus cilvēkus no veseliem. 

Vēlāk gan konstatēja, ka aglutinācija nav slimībām raksturīgs simptoms, bet ar tās palīdzību cilvēkus var sadalīt četrās lielās grupās jeb asins tipos, kurus skaidrības dēļ apzīmēja – I (O), II (A), III (B) un IV (AB). Drīzumā amerikāņu zinātnieks Rūbens Otenbergs (Reuben Ottenberg; 1882–1959) izteica hipotēzi, ka šīs četras specifiskās asinsgrupas pēcnācējiem pāriet pēc zināmas likumsakarības (Mendeļa likums). Pilnībā to noteica vācu matemātiķis Fēlikss Bernšteins (Felix Bernstein; 1878–1956) 1924. gadā. Līdz ar šiem atklājumiem parādījās iespēja asinsgrupu noteikšanas paņēmienus izmantot ne tikai medicīnā, bet arī kriminālistikā un tiesvedībā, to skaitā paternitātes noteikšanai alimentu lietās. Pamesti bērni un izvairīšanās no alimentiem vienmēr ir bijusi bēdīga prakse. Tāda tā bija un diemžēl joprojām ir arī Latvijā.

Bērna paternitātes noteikšanas pēc asinsgrupas metodes celmlauzis Latvijā bija Latvijas Universitātes (LU) Tieslietu medicīnas institūta asistents, vēlākais šī institūta vadītājs no 1937. gada un LU Medicīnas fakultātes dekāns 1943. un 1944. gadā Miķelis Veidemanis (1895–1945). 1929. gada 13. februārī viņš aizstāvēja zinātnisko darbu “Asinsgrupu nozīme paternitātes noteikšanai Latvijā un viņu konstance”, iegūstot medicīnas doktora grādu. 

1895. gadā dzimušais Miķelis Veidemanis medicīnas studijas sāka Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā 1915. gadā, kur mācījās līdz 1918. gadam. Pirmā pasaules kara dēļ medicīnas studijas izdevās pabeigt tikai 1923. gadā jau LU Medicīnas fakultātē. No 1922. gada viņš bija subasistents LU Tiesu medicīnas institūtā, ko tolaik vadīja austriešu izcelsmes Vīnes Universitātes asistents un prozektors Ferdinands Neireiters (Ferdinand Edler von Neureiter; 1893–1945). LU Medicīnas fakultātes padome F. Neireiteru par Tiesu medicīnas institūta vadītāju ievēlēja 1922. gada 9. decembrī, piešķirot viņam docenta vietu. Viņa vadībā institūtā tika izveidotas piecas nodaļas (tanatoloģijas, kriminālbioloģijas un tiesu psihiatrijas nodaļa, alkoholiķu labošanas ambulatoriskais punkts un asinsgrupu pētīšanas laboratorija), kā arī praktiskās tiesu medicīnas metodiskais centrs.

Praktiskie darbi LU Tiesu medicīnas institūtā
Praktiskie darbi LU Tiesu medicīnas institūtā. No kreisās: 2. F. Neireiters, 4. M. Veidemanis. Rīga, ap 1929. gadu. MVM krājums

M. Veidemaņa darbība bija cieši saistīta ar asinsgrupu pētīšanas laboratoriju. Viņš aktīvi pievērsās asinsgrupu noteikšanai un šī paņēmiena izmantošanai tiesā. Veiktie pētījumi apstiprināja personas identifikācijas seroloģisko metodi, un no 1928. gada asinsgrupu noteikšanu sāka izmantot alimentu lietās. 1940. gadā M. Veidemanis raksta: “.. līdz šim šis paņēmiens ir pielietots jau 635 lietās, un skaidri pierādījumi, ka atbildētājs nav tēvs, ir bijuši iespējami 22 gadījumos. Divas reizes ar asinsgrupām ir bijis jāizšķir jautājums par bērna samainīšanu. Vienā gadījumā izdevās tādā ceļā ienest nepārprotamu skaidrību un atdot bērnu viņa īstajiem vecākiem.” [Veidemanis, M. Antropoloģiskā izmeklēšana .., 604. lpp.]

Jāpiezīmē, ka jau no paša sākuma asinsgrupu noteikšanu izmantoja ne tikai ārsti. Gandrīz uzreiz pēc atklāšanas to savos pētījumos sāka lietot arī antropologi. Pirmā pasaules kara laikā Grieķijā pie Salonikiem poļu ārsti dzīvesbiedri Ludvigs (1884–1954) un Hanka (1884–1964) Hiršfeldi (Hirszfeld), pētot 16 tautu asinsgrupas, ievēroja, ka ikvienai tautai ir dažādas A un B asinsgrupu attiecības. Viņi konstatēja, ka II (A) grupa vairāk raksturīga eiropiešiem, dominē Tuvo Austrumu, Ķīnas un Japānas cilvēkos, bet III (B) grupa vairāk izplatīta Indijā, centrālajā Āzijā un Nīlas ielejā, taču tās nav Amerikas un Austrālijas pamatiedzīvotājiem. 20. gadsimta 20. gados parādījās pirmās pēc asinsgrupām veidotās antropoloģiskās klasifikācijas. Pazīstamākā no tām bija Viljama Klauzera Boida (William Clouser Boyd; 1903–1983) klasifikācija ar sešām hematoloģiskām rasēm. 1926. gadā L. Vāgners (Л. Б. Вагнер) publicēja pasaules tautu asinsgrupu izplatības tabulu. Asinsgrupu pētniecība norisa arī kaimiņvalstī Lietuvā, tās rezultātus 1935. gadā apkopoja Jurģis Žilinsks (Jurgis Žilinskas; 1885–1957).

Miķelis Veidemanis pamazām nonāca pie slēdziena, ka, lai asinsgrupas būtu derīgas paternitātes noteikšanai, nepieciešama asinsgrupu attiecība jeb tā sauktā tautas asinsgrupu formula. Mēģinot vismaz aptuveni noteikt Latvijā dzīvojošo tautību asinsgrupu formulu, savas pētniecības ietvaros viņš nonāca antropoloģijas laukā, kur asinsgrupu formula bija noteikta gandrīz visām tautām. Latvijas iedzīvotājiem tā vēl nebija izveidota, tāpēc viņš ķērās pie šī pētījuma.

Dr. med. Miķelis Veidemanis. Rīga, 20. gs. 30. gadu otrā puse. MVM krājums

Ņemot vērā to, ka asinsgrupas nav atkarīgas no klimatiskajiem un citiem dzīves apstākļiem, tās tika uzskatītas par etnoantropoloģisku pazīmi. Savā pētījumā viņš pacientus sadalīja pēc dzimšanas vietām (reģioniem), mēģinot pārbaudīt arī dažādu Latvijas apgabalu iedzīvotāju asinsgrupu iespējamu saistību ar šo Latvijas apgabalu iedzīvotāju piederību dažādām ciltīm, ņemot par pamatu 12. gadsimtā pastāvošo apdzīvotību. Šajā ziņā, ievērojot Latvijas vēstures līkločus astoņu gadsimtu garumā, antropoloģiski būtisks ir M. Veidemaņa secinājums, ka, “spriežot tikai pēc asinsgrupu formulas vien, nav iespējams ierindot kādu tautu zināmā ciltī un pierādīt to savstarpējo radniecību. Asinsgrupu formula jāuzskata kā objektīvi nosakāma etnoantropoloģiska pazīme, kura izlietojama vienmēr kopā ar pārējām etnoantropoloģiskām pazīmēm.” [Veidemanis, M. Par asinsgrupu nozīmi  .., 108. lpp.]

Rīgas pilsētas 1. slimnīcā veiktajā pētījumā M. Veidemanis noteica asinsgrupu 1160 pacientiem vecumā no 9 mēnešiem līdz 80 gadiem. Tika pētītas gan slimas, gan veselas personas, atzīmēts pētāmās personas vārds, tēva vārds, vecums, tautība, ticība, nodarbošanās, ģimenes stāvoklis un diagnoze. Pārbaudot asinsgrupu stabilitāti, 52 gadījumos tika veikta atkārtota pārbaude, kas parādīja, ka asinsgrupa nemainās. Tāpat 50 gadījumos ārsts noteica asinsgrupu pirms un pēc slimnieka nāves, konstatējot, ka arī šajā gadījumā asinsgrupa nemainās.

Pētījuma rezultātus M. Veidemanis apkopoja 25 secinājumos, no kuriem antropoloģiski svarīgākie ir 11.–18 secinājums. Viņš konstatēja, ka:

  1. Latvijas iedzīvotājiem kopumā ir samērā liels III (B) grupas skaits, tādēļ viņu asinsformula līdzinās Polijas un Krievijas asinsgrupu formulai;
  2. Ņemot vērā asinsgrupu formulu un bioķīmisko rasu indeksu, Latvijas iedzīvotāji un latvieši kopā ar poļiem un krieviem ir jāpieskaita pie L. Hiršfelda klasifikācijas pārejas tipa. 

Šos M. Veidemaņa rezultātus kā ticamus apstiprināja arī ārstu Nikolaja Caunas, Kārļa Dolieša (1900–1986) un Eduarda Spilnera (1906–?) pētījumi, kā arī pēc Otrā pasaules kara veiktie profesores Raisas Denisovas (1930–2019) pētījumi par latviešiem un lietuviešiem.

M. Veidemaņa spalvai pieder arī pirmā latviski uzrakstītā, bet diemžēl nepublicētā mācību grāmata studentiem, ārstiem un juristiem “Tiesu medicīna”, pie kuras viņš strādāja 20. gadsimta 30. gadu beigās un ko jau 40. gados bija paredzēts izdot apgādā “Latvju grāmata”. 1940. gadā manuskripts bija gatavs. To pat paspēja izrediģēt un sagatavot nodošanai tipogrāfijā, taču politiskās pārmaiņas, Otrais pasaules karš un tā beigu notikumi spieda autoru atstāt Rīgu un doties bēgļu gaitās uz Kurzemi. Viņš nonāca līdz Irlavai, un, kā savās “izpalīga” atmiņās par sevi, Irlavu un dakteri Krišjāni Katlapu min mākslinieks Jurģis Skulme: “Dr. Katlapam neizdevās saglabāt ar vēdertīfu slimo tiesu ārstu, arī bēgli Miķeli Veidemani. Pēc nesekmīgas operācijas ķirurgs stāstīja, ka slimnieka zarnas plīsušas kā papīrs.” [Skulme, J.Izpalīga piezīmes.., 33. lpp.] Tā 1945. gada 1. aprīlī pēkšņi noslēdzās ārsta mūžs, atstājot Latvijas medicīnai kuplu mantojumu.

1995. gadā pēc 50 gadu aizmirstības Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika Miķeļa Veidemaņa 100. jubilejai veltīts pasākums. M. Veidemaņa meita Biruta Veidemane-Liepiņa Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam nodeva tēva piemiņas lietas un tiesu medicīnas grāmatas manuskriptu, kas vēl arvien gaida savu pētnieku.

3. Attels
LU profesora M. Veidemaņa sarakstītās mācību grāmatas “Tiesu medicīna” manuskripts. MVM krājums

LITERATŪRA

Cauna, N. Par latviešu asins grupām. Ārstniecības Žurnāls, 1943, Nr. 4, 254.–265. lpp.

Dolietis, K. The blood Groups of the Latvians. No: Latvijas Bioloģijas biedrības raksti, 4. sēj. Rīga, 1934. 57.–63. lpp. 

Hirszfeld, H., Hirszfeld, L. Serological differences between the blood of different races. Lancet, 1919, II, 675–678 p.

Skulme, J. Izpalīga piezīmes par sevi, Irlavu un dakteri Katlāpu. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1998, Nr. 2, 27.–38. lpp.

Spilners, A. Par latviešu asins grupām. Ārsts, 1940, Nr. 4, 240., 241. lpp.

Veidemane-Liepiņa, B. Mans tēvs Miķelis Kārlis Veidemanis (1895–1945). No: Acta Medico-Historica Rigensia, 4. sēj. Rīga, 1999. 315.–322. lpp.

Veidemanis, M. Antropoloģiskā izmeklēšana kā tiesu medicīnas paņēmiens bērna tēva identificēšanai. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1940, Nr. 3, 603.–610. lpp.

Veidemanis, M. Asinsgrupu nozīme paternitātes noteikšanai Latvijā un viņu konstance. No: Latvijas Universitātes raksti = Acta Universitatis Latviensis. Medicīnas fakultātes sērija I.3. Rīga, 1929. 65.–126. lpp.

Veidemanis, M. Par asinsgrupu nozīmi tēva noteikšanā Latvijā un šo asinsgrupu pastāvību. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 3/4, 106.–111. lpp.

Vesperis, M. Profesors Miķelis Kārlis Veidemanis (1895–1945). No: Medicīnas profesūra Latvijā: tapšana un attīstības tendences. Rīga, 2009. 56., 57. lpp.

Vīksna, A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, 1919–1950. Rīga, 2011. 315.–317., 442., 443. lpp.

Žilinskas, J. Serologinis Mažosios Lietuvos gyventojų (ir kitų baltų rasės tautų) giminiškumas. Kaunas, 1935.

Денисова, Р. Изучение групп крови системы ABO и MN у латышей и литовцев. No: Морфогенез клетки, тканей и организмаВильнюс, 1980. С. 47, 48. 

Rita Gravere

Dr. hist. Rita Grāvere
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniece


FacebookTwitter