Ekspozīciju vēsture

Muzeja ekspozīcijas un to pārmaiņas laika gaitā atspoguļo gan dažādu laikmetu un ideoloģiju, gan atsevišķu personību ietekmi. Garajā un pretrunu caurstrāvotajā muzeja ekspozīciju vēsturē var izšķirt vairākus posmus.

Stradiņa sākotnējā kolekcija

Ideja par medicīnai veltītu muzeju ir aptuveni 40 gadus vecāka par pašu muzeju. Pēc laikabiedru atziņām, savu kolekciju ārsts Pauls Stradiņš veidojis impulsīvi un pēc personiskiem, nevis muzejnieciskiem apsvērumiem, tādēļ viņa kolekcijā nokļuvuši gan priekšmeti ar vispāratzītu vērtību, gan apšaubāmas kvalitātes mākslas darbi. Saņemot Stradiņa kolekciju dāvanā, muzeja pirmā komanda sāka tās revidēšanu un sakārtošanu, taču Stradiņš — būdams tik ietekmīga figūra Latvijas medicīnā kopumā — turpināja spēcīgi ietekmēt muzeja koncepciju un ekspozīciju arī pēc savas nāves.

Pirmie darbības gadi

No muzeja dibināšanas 1957. gada 17. oktobrī līdz tā atvēršanai apmeklētājiem 1961. gada 20. jūlijā pagāja gandrīz četri gadi, kurus piepildīja gan saimnieciskas rūpes — telpu atbrīvošana un remonts —, gan konceptuāli lēmumi — kā un no kādiem priekšmetiem veidot jaunā muzeja ekspozīciju? Šajos gados kolekcija tika būtiski papildināta — liela loma te bija LPSR Veselības ministrijas vēstulei visu rajonu veselības aizsardzības nodaļu vadītājiem, galvenajiem ārstiem un citām veselības iestādēm, aicinot nodot muzejam nolietotus instrumentus, slimnīcu vēstures aprakstus un dokumentus, kā arī ārstu darbības aprakstus un atmiņas.

Padomju laiks

Sākotnēji muzeja ekspozīcija bija iecerēta kā hronoloģisks Baltijas un Latvijas medicīnas vēstures izklāsts. Taču padomju ideoloģija tajā ieviesa būtiskas korekcijas, pārceļot uzsvaru uz visas padomju medicīnas sasniegumiem un kritiski atainojot privāto medicīnu, tautas medicīnu un pirmspadomju posmu kopumā. Arī muzeja interjers piedzīvoja sovjetizāciju — daži šī procesa elementi, piemēram, pseidovitrāžas, kas ataino asinsrites sistēmas darbību, tajā atrodami joprojām.

20. gadsimta 70. gados norisinājās vērienīga muzeja rekonstrukcija. Līdzās citām pārmaiņām tika nojaukta un pārveidota arī sākotnējā viduslaiku pilsētas diorāma. Diorāmas — miniatūras vai pilna izmēra vēstures ainu rekonstrukcijas — ir viens no būtiskākajiem veidiem, kā 20. gadsimta muzeji apmeklētājiem stāstīja par senākajiem vēstures posmiem, par kuriem saglabājies maz materiālu liecību. Arī muzejā tām ir liela loma, taču to nozīmība kopējā ekspozīcijā laika gaitā, mainoties priekšstatiem par muzeju funkciju, ir mazinājusies.

Atmoda un neatkarības atgūšana

Līdz ar padomju varas sabrukumu tika demontētas arī tās spilgtākās izpausmes muzeja ekspozīcijā. Padomju medicīnas nodaļa tika likvidēta pilnībā, arī citas ar padomju medicīnu saistītās ekspozīcijas daļas tika pārskatītas un atspoguļotas kritiskā gaismā. Fokusam pārceļoties no padomiskā uz nacionālo, Aizvēstures un tautas medicīnas nodaļa tika pārveidota par Etnomedicīnas nodaļu. Šajā posmā palielinājās oriģinālo priekšmetu īpatsvars ekspozīcijā, un tie aizstāja daļu diorāmu, kas tika iznīcinātas.

Mūsdienas

Muzeja atklāšanas brīdī 1961. gadā tā krājumā bija 12 300 priekšmetu. Patlaban to skaits palielinājies līdz 200 000 vienībām. Tikai aptuveni 7% no krājuma ir pieejami muzeja apmeklētājiem, taču vienlaikus gan muzeja ekspozīcija, gan priekšmetu apraksti, gan ēkas interjers ir ceļojums muzeja vēsturē, atspoguļojot tā dažādos posmus, ideoloģiskos uzsvarus, kā arī dažādu direktoru priekšstatus par svarīgo un skaisto.

Kopš muzeja dibināšanas ir būtiski mainījušies arī sabiedrības priekšstati par muzeju funkciju un uzdevumiem, tāpēc tagad muzejs aizsāk vienu no savām lielākajām transformācijām tā līdzšinējā vēsturē. Tā ietver gan misijas, koncepcijas un visas ekspozīcijas pārdefinēšanu, gan arī nepieredzētu atvērtību komunikācijā ar publiku. Ienākot muzejā, apmeklētājiem ir iespējams iepazīt ne tikai medicīnas zinātnes un tehnoloģiju, bet arī paša muzeja pārmaiņu stāstu.

FacebookTwitter