Muzeja asinsaina

Muzeja asinsaina

Nr. 1: Katrīna Neiburga un Jānis Noviks 16.02.2021 - 31.08.2021

Mvm—asinsaina

Paula Stradiņa Medicīnas muzeja ekspozīcijā būs skatāmi mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Jāņa Novika darbi, kas tapuši māksliniekiem pētot un radoši izvērtējot muzeja krājumu un ekspozīciju. Izstāde atklāj muzeja 2021. gada pārdefinēšanas un rezidenču programmu “Asinsaina”.

Katrīna Neiburga un Jānis Noviks — Latvijas laikmetīgajā mākslā aktīvi, radošās pētniecības metodēs un mūsdienu tehnoloģijās zinoši praktiķi — muzeja ekspozīcijā ir izcēluši mazāk pamanāmo un noklusēto.

Jānis Noviks muzeja ekspozīcijā ienes pacientu balsis — bezpersoniskas kā slimību aprakstus enciklopēdijas šķirklī. Par pamatmateriālu savai skaņu instalācijai viņš ir izmantojis vinila plašu ierakstus no Lielās medicīnas enciklopēdijas otrā izdevuma (1956—1964). Plašu ierakstos apkopotas skaņas, kādas pie patoloģiskiem procesiem rodas cilvēka organismā, kā arī stostīšanās un garīgo traucējumu raisītas runas paraugi. 

Jāņa Novika skaņdarbā nolasāmas pārdomas par pacienta “izklaušināšanas” audiotehniskajiem aspektiem. Atskaņojumam izraudzīta 19. gadsimta medicīnas vēsturei veltīta zāle, kur vitrīnā aplūkojama agrīno stetoskopu kolekcija. To izgudrotāja slava pieder klīniskās medicīnas aizsākumu virzītājspēkam Renē Laenekam (1781—1826). Stetoskopa panākumus tolaik nodrošināja divi faktori. Pirmkārt, klīniskā medicīna deva iespējas par saklausīto diagnožu pareizību pārliecināties slimnīcas autopsijas zālē pēc pacienta nāves. (Var sacīt, ka tādējādi veicinātā iztēles prasme vizualizēt skaņu — pārvērst to virtuālā patoloģiskās anatomijas albumā — ir pirmais solis ceļā uz ultrasonogrāfiju.) Otrkārt, klausāmās caurules delikāti iezīmēja sociāli zīmīgu distanci starp ārstu un pacientu. 

Jaunībā nodevies flautas spēlei, Renē Laeneks sava akustiskās diagnostikas instrumenta pamācībās iekļāva tonalitātes un ritmikas aspektos izvērstus “plaušu čīkstoņas” un “sirds klauvju” aprakstus. Savukārt Franču revolūcijas terora gados pārdzīvotais viņam lika domāt, ka daudzas slimības ir traumatisku pieredžu sekas, tādēļ diagnostikas nolūkā pacients izklaušināms arī citādāk.

Katrīna Neiburga rezidences ietvaros papildinājusi muzeja apjomīgo portretu galeriju, kurā dominē 20. gadsimta 50. gados veikti pasūtījumi — gleznojumi pēc fotogrāfijām vai gleznu fotoreprodukcijām. Ierāmēti greznos 19./ 20. gadsimta mijas rāmjos, tie liecina par laiku, kad eļļas portreti reprezentablā ietvarā bija medijs, kas garantē sociālo prestižu un autoritāti. 

Katrīna Neiburga portretu žanram izmanto 21. gadsimta videomākslai pieejamos līdzekļus, bet turas pa gabalu no talking-head formāta, jo stāstam ir izvēlējusies stūrgalvjus un pārgalvjus, kuri darbojas ārpus jelkādiem rāmjiem. Savu darbu protagonistus viņa atradusi Hugo Glāzera grāmatā “Dramatiskā medicīna”. Tā veltīta ārstiem, kas riskantus eksperimentus izmēģinājuši paši uz sevis: iedzerot holēras vibrionu, pārlaižot nakti tīfa slimnieka piesviedrētā naktskreklā vai inficējot iegrieztu brūci ar mēra, lepras vai sifilisa slimnieka strutām vai asinīm. Viņu vidū ir arī Klāra Fonti, poļu izcelsmes ārste un zinātniece, Milānas Starptautiskā onkoloģijas centra prezidente. Lai izaicinātu pieņēmumu, ka ļaundabīgos audzējus izraisa vīrusi, viņa paberzē pacientes vēža čūlā savu krūti, kā sekas ir nopietna asins saindēšanās. Arī tāda var būt muzejā sastapta asinsaina…

Par māksliniekiem

Katrīna Neiburga ir māksliniece, kas veido video un vides instalācijas, procesuāla rakstura mākslas darbus, kā arī video un scenogrāfijas operu un teātru iestudējumiem. Purvīša balvas laureāte. Kopā ar Andri Eglīti pārstāvējusi Latviju 56. Venēcijas mākslas biennālē. Viņas projekti pēdējos gados bijuši apskatāmi tādās izstādēs kā Survival Kit 11 (Rīga, 2020), Savvaļa (Drusti, 2020), Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāleRIBOCA (2018), kā arī personālizstādēs Mati (Laikmetīgās mākslas centrs kim?, 2019), Rotaļlaukums savas mirstības apzināšanai (kopā ar Andri Eglīti un Jāni Noviku, Klosterruine, Berlīne, 2019), Pickled Long Cucambers (Italieniska Palatset, Vekše, Zviedrija, 2019).

Jāņa Novika darbi parasti ir interaktīvas lielformāta instalācijas, kas uzmanības centrā mēdz izvirzīt ikdienišķas parādības, skaņas vai ķermeņa kustību pieredzes. Pēdējo gadu laikā piedalījies laikmetīgās tēlniecības festivālā Tēlniecības kvadrinnāle (Rīga, 2020), izstādēs Savvaļa (Drusti, 2020), 7kas (Rīga, 2019), JARO (Rīga, 2019), Rotaļlaukums savas mirstības apzināšanai (kopā ar Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti, Klosterruine, Berlīne, 2019), Survival Kit 10 (Rīga, 2018). 

Par rezidenču programmu “Asinsaina”

Muzeja 2021.gada programma plānota kā institucionāla paškritika pārmaiņu laikā. Globālās pandēmijas pieredze ir ienesusi sabiedriskajā domā konflikta spriedzi jautājumos par un ap veselību. Tādēļ ir svarīgi medicīnā kā dabas un tehnoloģiju zinātnē izcelt arī tos aspektus, kas ir sociālās vēstures, antropoloģijas un kultūras teorijas kompetencē. 

Gada garumā muzejs būs starpnozaru formāta izpētes laboratorija, kas analizēs muzeja asinsainu un nākotnes izredzes.

Muzeja izpētes programmā “Asinsaina” aicināti piedalīties cilvēki no malas; dažādu nozaru pārstāvji strādās ar muzeja kolekcijām, bibliotēkas resursiem un bēniņu arhīviem. Izpētes procesā tas ienes citu pieredžu veidotu skatījumu, palīdz dažādot profesionālās pieejas un instrumentus darbā pie ekspozīciju veidošanas nākotnē. 

FacebookTwitter