Atpakaļ

Iecerētais vs realitāte. Projekta “Krājuma priekšmeti meklē cilvēkstāstus” realizācija Covid-19 ēnā

2021. gads Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā ir tā pārdefinēšanas gads. Pirmais solis šajā procesā ir atklāta un publiska muzeja pagātnes izvērtēšana: kolekciju izcelsmes izsekojamība, lietotā vai, tieši pretēji – trūkstošā metodoloģija, personību loma muzeja kā institūcijas darbībā, ideoloģiskie faktori krājuma komplektēšanā un ekspozīciju veidošanā padomju periodā, kas pēc valsts neatkarības atjaunošanas pārauga nacionālās medicīnas zinātnes identitātes meklējumos. 

Otrais solis ir apzināties tagadnes aktualitātes un novārtā atstātos “neērtos” jautājumus muzeoloģijā un veselības aprūpē. Vai muzejs kā valsts kultūras institūcija ir pietiekami drosmīgs, lai nodotos atklātai pašrefleksijai par to, cik riskanti šādai a priori konservatīvai iestādei ir “aizmirsties” un plūst pa straumi, neuzdodot jautājumus un nesarunājoties ar sabiedrību?

Trešais solis iezīmēsies ar jaunas muzeja identitātes izveidi. Taču, lai nonāktu nākotnē, ir jāizvērtē pagātne, ko muzejs pašlaik aktīvi sācis darīt.

Izvērtējot krājuma līdzšinējo komplektēšanas un izpētes tradīciju, kas centrēta uz ievērojamām medicīnas personībām, tehnoloģiju un biomedicīnas attīstību, secinājām, ka muzeja krājuma priekšmeti gandrīz nekad nav interpretēti no pacienta pozīcijas. Viens veids, kā to veikt, – iedzīvināt pacientu balsis, lai paralēli profesionālam mediķu skatupunktam ir sadzirdams arī pacients, viņa tuvinieks vai cilvēks, kurš uzņemas rūpes par slimnieku ārpus veselības aprūpes iestādes. Tika izstrādāts projekts “Krājuma priekšmeti meklē cilvēkstāstus”, kas ar Valsts kultūrkapitāla fondaatbalstu īstenots 2020.–2021. gada mijā, lai gan realizācijas gaitā nācās veikt vairākas ar Covid-19 ierobežojumiem saistītas izmaiņas.

Projekta realizācija bija paredzēta septiņos etapos: krājuma VHS kasešu un audiokasešu digitalizācija; “cilvēkstāstu” vākšanas metodoloģijas izstrāde un muzeja personāla apmācība; brīvprātīgo programmas (ar muzeja speciālistu atbalsta funkciju) izveide; konkrētu krājuma priekšmetu atlase; informatīva kampaņa sabiedriskajos medijos (aicinot sabiedrības pārstāvjus iesaistīties projektā); “cilvēkstāstu” dokumentēšana video interviju formātā. Krājuma priekšmetu atlasei projekta ietvaros tika izvēlētas piecas tēmas: sociālā aprūpe, invaliditāte, atkarības, seksuālā audzināšana un medicīnas instrumenti.

Epidemioloģiskā situācija pasaulē un Latvijā, tās izraisītie stingrie kontaktēšanās ierobežojumi būtiski mainīja 2020. gada vasarā sāktā projekta gaitu. Vienīgais etaps, ko izdevās realizēt pilnībā bez izmaiņām, bija krājumā esošo VHS kasešu, audiokasešu un audiolenšu digitalizācija. Līdz šim muzeja krājuma Foto, fono, kino kolekcijā esošie ieraksti glabājās analogos datu nesējos (magnetafona lentes, audio un VHS kasetes), apgrūtinot darbu ar šo kultūras mantojuma avotu, kā arī tā pieejamību pētniekiem un sabiedrībai. Šie muzejā glabātie materiāli pārstāv retu un nozīmīgu muzeja krājuma daļu – mutvārdu vēsturi, kas atspoguļo medicīnas vēstures pētnieku, ārstu un farmaceitu zināšanas un pieredzi; ļauj reflektēt par procesiem, kādos veidojas gan medicīniskās zinātnes, gan sabiedrības priekšstati par veselību un slimību dažādos vēstures periodos. 

Lai attīstītu muzeja speciālistu interviju veikšanas prasmes, projekta ietvaros tika veikta apmācība, ko vadīja Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” pētniece Maija Krūmiņa. Sākotnēji klātienē iecerēto pasākumu nācās novadīt attālināti tiešsaistē. 

Pirmā un vienīgā projektā iecerētā “cilvēkstāstu” intervija notika 2020. gada nogalē, klātienē sarunājoties ar muzeja ilggadēju darbinieci Marutu Vigdorčiku, kuras stāstījums sniedza būtisku papildinājumu muzeja vēsturei. Divdesmit sešus darba dzīves gadus Maruta Vigdorčika nostrādāja muzejā, no 1977. līdz 1991. gadam viņa bija Farmācijas nodaļas vadītāja.

Apmācību laikā kā ļoti būtisks attiecībās starp intervētāju un intervējamo bija izcelts ētiskais aspekts – cilvēkam, no kura tiek iegūts dzīvesstāsts vai kāda atmiņu epizode, nekādā veidā nedrīkst nodarīt pāri. Pieļauju, ka, veidojot šos standartus mutvārdu vēstures sfērā, vairāk tika domāts par intervējamās personas emocionālo un mentālo stāvokli, ne tik daudz par epidemioloģiskajiem riskiem. Taču Covid-19 pandēmijas apstākļos tas lika domāt ne vien par empātiju, kam jāatspoguļojas sarunas virzībā, bet arī par attieksmi pret intervējamo esošajos epidemioloģisko draudu apstākļos. Kāda šajā situācijā ir muzeja kā institūcijas atbildība, kāda ir projekta vadītāja un intervētāja atbildība un kāda pāri visam ir cilvēciskā atbildība? Pēc intervijas sekoja divas stresa pilnas nedēļas, ik mirkli gaidot zvanu un domājot, kā mana kā projekta īstenotāja atbildība konfrontē ar šo ētikas aspektu.

Epidemioloģiskās situācijas kritiska pasliktināšanās valstī noteica stingrus drošības pasākumus, un tāpēc personiskā un institucionālā izvēle bija atteikties no sākotnējās interviju ieceres. Projekta būtiskākā daļa – “cilvēkstāstu” ievākšana, kā arī muzeja brīvprātīgo programmas izveidošana šādos apstākļos bija neiespējama. Izmaiņas skāra arī krājuma priekšmetu atlasi, bet sabiedriskajos medijos plānotā informatīvā kampaņa zaudēja aktualitāti. Šīs projekta sadaļas nācās pilnībā pārgrupēt, ieskaitot fokusa maiņu.

Risinājums tika rasts, izveidojot videoierakstu ciklu “MVM stāsti – pastāsti savējo”. Muzeja darbinieki sagatavoja savus stāstus par atsevišķiem krājuma priekšmetiem, aicinot sabiedrību tos komentēt, dalīties personīgās atmiņās vai pieredzē muzeja Facebook profilā vai e-pasta vēstulēs. Pirmie, kuru stāsti par muzeja krājumā un ekspozīcijā esošajiem priekšmetiem tika publiskoti, bija mākslinieki Katrīna Neiburga un Jānis Noviks. Viņi pētīja un radoši izvērtēja materiālu, strādājot pie pirmās 2021. gada pārdefinēšanas un rezidenču programmas “Muzeja asinsaina”. Pulcēšanās ierobežojumu dēļ nācās atcelt arī 2021. gada februārī plānoto pilotprojekta publisko izvērtēšanu jeb diskusiju par kultūras mantojuma vākšanas un apzināšanas norisi, ar mērķi komunikācijā ar sabiedrību izstrādāt iekļaujošāku krājuma politiku. Strauji reaģējot uz tā brīža epidemioloģisko situāciju, muzejs diskusijas vietā noorganizēja divas attālinātas lekcijas.

Pirmā no tām bija Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītājas un vadošās pētnieces Dr. philol. Sanitas Reinsones lekcija “Sabiedrības iesaistīšana digitālu kolekciju tapšanā: Latviešu folkloras krātuves piemērs”. Tās vadmotīvs bija digitālu līdzdalības projektu veidošana, atklājot sastaptās problēmas un gūtās mācības. Lektore runāja arī par ieguvumiem un to, kā digitālās atvērtības un līdzdalības procesā mainās arhīva un tā lietotāju attiecības.

Otra bija muzeja direktora Kaspara Vanaga diskusija “Kā dokumentēt pandēmiju?” ar ziņu aģentūras LETA fotoreportieri Ediju Pālenu un foto mākslinieku Andreju Strokinu par tādiem jautājumiem kā mūsdienu fotogrāfijas vieta muzeja krājumā (pēc kādiem atlases principiem vadīties attēlu pārbagātības apstākļos; kā muzejiem nedublēt ziņu aģentūru un valsts arhīva savākto), “zibensreakcijas komplektēšana” (rapid response) u. c.

Neskatoties uz projekta realizācijā piedzīvotajiem sarežģījumiem, kas bija radušies no muzeja neatkarīgu iemeslu dēļ, mēs joprojām nezaudējam interesi par “cilvēkstāstiem”, vēlēdamies sava krājuma priekšmetiem piešķirt “balsi”. Tāpēc aicinām ikvienu interesentu iesaistīties, komentējot muzeja radītos videostāstus.

 

Muzeja pētnieces Ingas Vigdorčikas saruna ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu par Mēra forta albumu – skatīt šeit

Muzeja direktora Kaspara Vanaga diskusija “Kā dokumentēt pandēmiju?” ar fotogrāfiem Ediju Pālenu un Andreju Strokinu – skatīt šeit

Muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Diānas Klešnikas stāsts par zobu protēzēm – skatīt šeit

Farmācijas muzeja galvenā speciālista Elviga Kabuča stāsts par prezervatīviem – skatīt šeit

Muzeja direktora Kaspara Vanaga stāsts par falloendoprotēzēm – skatīt šeit

Muzeja Pētniecības nodaļas vadītāja Mārtiņa Vespera stāsts par neatliekamās medicīniskās palīdzības transportu – skatīt šeit

Muzeja komunikāciju speciālista Arta Ērgļa stāsts par 16. gs. grāmatu “Demonomānija” – skatīt šeit

Publicēts: Septembris, 2021. gads