Atpakaļ

Kolekcijas metamorfozes: simts gadi Iļjas Mečņikova kolekcijas vēsturē

Viena no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja nozīmīgākajām un vērtīgākajām kolekcijām ir cilvēka imunitātes un fagocitozes mācības radītāja Iļjas Mečņikova (1845–1916) kolekcija. Īpaša ir arī tās vēsture. Turklāt kolekcijas liktenis ir simptomātisks. Sākotnēji veidota vienotā veselumā, tagad tā, līdzīgi daudzām citām, glabājas vairāku valstu dažādās vietās, tā apliecinot kolekciju un bibliotēku zudības un nezūdamības likumus. Kopumā Mečņikova kolekcijai liktenis ir bijis labvēlīgs, jo atšķirībā no daudziem citiem kolekcionāru vākumiem, lai arī sadalīta, tā tomēr ir saglabājusies un pieejama sabiedrībai un izpētei.

Pēc Iļjas Mečņikova nāves 1916. gadā viņa otrā dzīvesbiedre Olga (dz. Belokopitova; 1858–1944) saglabāja vīra zinātnisko mantojumu, vēloties nodrošināt šo materiālu pieejamību zinātniekiem un interesentiem. Daļu šīs kolekcijas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs glabā kopš 1975. gada. Muzejā nonākušo materiālu būtiskākā daļa ir apskatāma pastāvīgā ekspozīcijā kopš 1982. gada.

Mečņikova atraitne rūpīgi vāca viņa rakstus, lekcijas, pētījumu protokolus, kā arī plašo saraksti ar izcilajiem tā laika zinātniekiem un citām personām. Šis viņas nākotnē vērstais darbs ļāvis saglabāt liecības par slaveno zinātnieku, zināmā veidā atspoguļojot dzīvības zinātņu attīstību 19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā.

Apkopotos materiālus Olga Mečņikova sākotnēji piedāvāja Pastēra institūtam Parīzē, kur viņas dzīvesbiedrs bija nostrādājis 29 gadus līdz nāvei un kur arī tika apglabāts. Taču institūta vēsturiskā ēka nebija piemērota Mečņikova kolekcijas izvietošanai, un toreizējais institūta direktors un Iļjas Mečņikova draugs Emīls Rū (Emile Roux; 1853–1953) piedāvāja to izvietot jaunceļamajā ēkā, kas vēl nebija pabeigta un kuras celtniecība ieilga.

Olga Mečņikova sarakstījās ar nelaiķa vīra skolnieku un draugu Ļevu Taraseviču (1868–1929), kurš ieteica kolekciju nogādāt viņa darbavietā Maskavas Eksperimentālās terapijas un vakcīnu un serumu kontroles institūtā, lai izveidotu attiecīgu muzeju. 1926. gada augustā daļu kolekcijas no Parīzes pārveda uz Maskavu, bet palikušie materiāli glabājās pie Mečņikova atraitnes. 1935. gadā muzejs Maskavā saņēma vēl dažus priekšmetus. Viņa personīgi arī bija ekspozīcijas pirmā kuratore. 1926. gada 22. septembrī Tautas labklājības institūta Zinātniskā padome saņēma Mečņikova kundzes vēstuli, kurā viņa rakstīja: «Domāju, ka apkopotie materiāli kalpos kultūrai — bioloģijas un medicīnas vēsturei pusgadsimta garumā, Iļjas Mečņikova darba metožu izpētei un atmiņām par viņu kā cilvēku, kas savu dzīvi veltījis zinātnei.» Viņa tāpat vēlējās, lai vīra materiāli tiktu saglabāti un vispirms būtu publicēts viņa rakstu krājums, nevis korespondence. Dienu vēlāk — 1926. gada 23. septembrī — muzejs tika atklāts, un PSRS veselības aizsardzības komisārs Nikolajs Semaško (1874–1949) aicināja Olgu Mečņikovu kļūt par  muzeja goda patronesi. Šo sadarbību pārtrauca Otrais pasaules karš.

Sākotnējo kolekciju veidoja četri materiālu grupējumi. Pirmajā bija iekļauti Mečņikova darbu iespiedumi dažādās valodās, kā arī grāmatas par viņu, citu zinātnieku darbi, daiļliteratūra un piezīmes. Otrajā tika sagrupēti rokraksti un dokumenti, to skaitā Mečņikova piezīmju grāmatiņas, sākot ar 1861. gadu, pētījumu protokoli, no kuriem agrākie datēti ar 1884. gadu, lekciju, referātu pieraksti, piezīmes, kas tapušas ekspedīcijā Kalmikijas stepēs, personīgo slimību novērojumi, sarakste, diplomi, apsveikumi u. c. materiāli. Trešo grupu veidoja gleznas, portreti, fotogrāfijas un publikāciju ilustrācijas. Ceturtajā grupā bija Mečņikova personīgās mantas: sudraba trauki, tintnīca, pildspalva, darba instrumenti, zīmogs, 26 petri trauciņi ar zinātnieka matu paraugiem, kā arī dzīves laikā saņemtie ordeņi un medaļas.

1950. gadā, jau pēc Olgas Mečņikovas nāves, muzeju sadalīja divās daļās. Rokraksti un dokumenti nonāca PSRS Zinātņu akadēmijas arhīvā, bet zinātnieka personīgās lietas, viņa publikācijas, gleznas un fotogrāfijas veidoja jaunā I. Mečņikova vārdā nosauktā Vakcīnu un serumu zinātniski pētnieciskā institūta memoriālā muzeja pamatfondu. Institūts atradās Piemaskavā (Petrovodaļņeje). Vērtīgā kolekcija tur atradās piecpadsmit gadu līdz 1965. gadam, kad to pārveda uz PSRS Medicīnas akadēmijas N. Gamaleja vārdā nosauktā Epidemioloģijas un mikrobioloģijas institūta vēstures katedru.

Toreizējais institūta mikrobioloģijas un epidemioloģijas vēstures kabineta vadītājs, biologs un vēsturnieks Jurijs Milenuškins (1908–1975) centās saglabāt, aprakstīt un zinātniskajā apritē ieviest Iļjas Mečņikova mantojumu. 1965. gada 28. septembra vēstulē zinātniekam, militārās medicīnas darbiniekam un bibliofilam J. Petrajevam (1913–1987) viņš apraksta ieceres: «Institūtā milzīgas pārmaiņas. No Mečņikova institūta man nodota visa Mečņikova mantojuma (līdz sīkākam papīriņam) izpētes nodaļa. Man izdalījuši divas istabas, gan citā ēkā. Sajūta, ka realizējas seni sapņi. Man būs kolektīvs, un varēšu izvērst darbību. Sapņošana pārpārēm!… Tas daiļo manu garīgo dzīvi un uzmundrina. Nākamajā gadā jāpārceļas uz jauno korpusu. Tas jau ir gatavs, un priekšā ir milzīgs tā aprīkošanas darbs, kuru cer pabeigt līdz 1966. gada vasarai, kad Maskavā notiks Starptautiskais mikrobiologu kongress.»

Tomēr institūta vadība neatbalstīja Milenuškina cēlos nodomus. Katedras gada pārskati liecina, ka kolekcijai draudēja izzušana — tai nevarēja atrast vietu un nebija kuratora. Lai kolekciju saglabātu un nodrošinātu tās pieejamību, Medicīnas akadēmijas Prezidijs nolēma kolekciju (izņemot rokrakstus un dokumentus) nodot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam Rīgā. Principā notika izcilā zinātnieka mantojuma trešā sadalīšana. Milenuškinam tā bija milzīga vilšanās, ka Mečņikova muzejs, kura izveidei un uzturēšanai viņš bija veltījis 30 gadus, ar Barojana pavēli tika nodots Medicīnas vēstures muzejam Rīgā un ka viņa «meklējumu draugs», mikrobiologs un PSRS Medicīnas akadēmijas piektais prezidents V. Timakovs (1905–1977) viņu neatbalstīja un nepretojās Mečņikova muzeja kolekcijas nodošanai uz Rīgu.

Medicīnas vēstures muzejā saņemtajā kolekcijas daļā ietilpa Iļjas Mečņikova grāmatas (daudzas ar autora piezīmēm), pieci sējumi ar zinātniskām publikācijām, kas tapušas no 1865. līdz 1916. gadam, liela daļa no kurām veltīta dzīvesbiedrei. Katrs sējums iesiets greznā iesējumā ar Olgas un Iļjas Mečņikovu iniciāļiem. Bija arī daiļliteratūras darbi, populāri tā laika žurnāli, mākslas vēstures izdevumi un piezīmes.

Muzejam nodotās kolekcijas ikonogrāfiskajā daļā ietilpst vērtīgas Olgas Mečņikovas gleznas, jo viņa bija māksliniece, — dzīvesbiedra portreti, pašportrets un ainavas (kopā 12 gleznas). Muzejā glabājas arī izcils Iļjas Mečņikova portrets, ko gleznojis viņa dzīvesbiedres gleznošanas skolotājs Eižens Karjērs (Eugène Carrière; 1849–1906), kā arī divi nelieli zinātnieka vecāku akvareļportreti, ko veicis Mihails Višņeveckis (1801–1871).

Īpaša vērtība ir Mečņikova apbalvojumiem — 22 medaļām un ordeņiem, kuru vidū ir Nobela medaļa, ko Iļja Mečņikovs saņēma 1908. gadā kopā ar Paulu Ērlihu (Paul Ehrlich; 1854–1915) par pētījumiem imunoloģijā, Londonas Karaliskās biedrības Godfrija Koplija medaļa, trīs Francijas Goda leģiona ordeņi (bruņinieka, virsnieka un komandora), japāņu Uzlecošās Saules ordenis un citi.

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālisti apstrādāja un restaurēja visus kolekcijas priekšmetus. Tie kļuva par Latvijas Nacionālā krājuma daļu. Sākotnēji Mečņikova kolekcijas priekšmeti tika demonstrēti tikai jaunieguvumu izstādēs, līdz 1982. gadā muzejā tika atklāta atsevišķa Iļjas Mečņikova memoriālā zāle. 2014. gadā zinātnieka mantojums tika izstādīts jaunizveidotā ekspozīcijā, kas veltīta Nobela prēmijas fizioloģijā un medicīnā laureātiem. Mečņikova Nobela medaļa glabājas Rīgā un ir vienīgā Nobela medaļa Latvijā, bet Nobela prēmijas diploms glabājas Pastēra institūtā Parīzē. Taču par to būs atsevišķs bloga ieraksts šā gada rudenī.

Uz Rīgu pārcelto Iļjas Mečņikova memoriālo kolekciju pēc zinātniskās apstrādes, ņemšanas uzskaitē un pastāvīgā glabāšanā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā izstādīja atsevišķā zālē 19. gs. nogales un 20. gs. sākuma medicīnas ekspozīcijā. Līdz ar to pieeja Mečņikova kolekcijai bija ikvienam muzeja apmeklētājam, bet muzeja krājumā pētnieki varēja iepazīties ar materiāliem, kas netika izmantoti pastāvīgajā ekspozīcijā. Mečņikova laika estētikas radīšanai interjerā tika izmantoti 19. gs. beigu priekšmeti. Latviešu tekstilmāksliniece Maija Grīnfelde izgatavoja 2,2 x 2,7 metrus lielu vilnas un lina gobelēnu ar Luija Pastēra, Iļjas Mečņikova un Emīla Rū attēlojumiem.

Pēc eksponēšanas trīsdesmit gadu garumā Mečņikova memoriālās istabas ekspozīcija un pati telpa tika renovēta, iekļaujot informatīvu bloku par Nobela prēmijas fizioloģijā un medicīnā laureātiem.

Mūsdienās bez Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Rīgā Mečņikova materiālais mantojums glabājas arī citviet Eiropā: Pastēra institūtā Parīzē, vairākās Krievijas un Ukrainas iestādēs un arhīvos. Memoriālā kolekcija Rīgā ir nozīmīgākā un ir vienīgā, kas gan atrodas plašākā zinātniskā apritē, gan ir sabiedrībai ikdienā pieejama. Detalizēti izpētīts ir arī zinātnieka privātais arhīvs, kas glabājas Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā Maskavā. Šis Mečņikova rokrakstu arhīvs (zinātnisko darbu manuskripti, melnraksti, izmēģinājumu apraksti, sarakste) 1960. gadā tika publicēts izdevumā «Рукописные материалы И. И. Мечникова» («I. Mečņikova rokraksti»).

Iļjas Mečņikova vēsturiskā mantojuma kolekciju papildināšana turpinās. Luba Vikhanska (Luba Vikhanski) 2016. gadā grāmatā «Immunity: How Elie Metchnikoff Changed the Course of Modern Medicine» («Imunitāte: kā Iļja Mečņikovs mainīja modernās medicīnas virzienu») sniedz jaunas ziņas par zinātnieka biogrāfiju. Viņai bija izdevies iegūt pieeju Mečņikova materiāliem, kas glabājas Crédit Lyonnais bankā Mečņikova iespējamā pēcteča Žaka Saada privātajā seifā. Šos rūpīgi glabātos Mečņikova dzīves materiālus viņš savukārt novēlēja Latvijas pavalstniecei Ērikai Šmeļkovai. 2018. gada oktobrī viņa nodeva Medicīnas vēstures muzejam Mečņikova fotogrāfijas ar autogrāfiem. Pēc mantojuma tiesību spēkā stāšanās, kas gan vēl nav noticis, viņa vēlas nodot muzejam Mečņikova dokumentus un priekšmetus, kas pašreiz glabājas šajā franču bankā.

Lai apkopotu un vienotā bāzē kataloģizētu Mečņikova zinātnisko un personīgo mantojumu, nepieciešama visu pušu sadarbība. Viena no šīs izpētes un sadarbības sabiedriski pieejamām formām varētu būt starptautiska ceļojoša izstāde, kas Iļju Mečņikovu parādītu nevis kā «kanonizētu» izcilu zinātnieku, bet kā nemitīgos radošos meklējumos esošu augstsirdīgu cilvēku ar viņam piemītošām cilvēciskajām īpašībām un vājībām.

Tāds ir Nobela prēmijas laureāta Iļjas Mečņikova veidotās kolekcijas stāsts. Glabātais Rīgā ir nozīmīgākā kolekcija daļa, kas pieejama gan muzeja apmeklētājiem, gan pētniekiem.

Publicēts: Janvāris, 2021. gads