Atpakaļ

Krājuma priekšmets atklāj stāstu. Mēra forta fotoalbums

Izstādē “Asinsaina” apskatāms kāds priekšmets, kas savieno pagātni ar mūsdienām. Pārskatot muzejā glabātās vēstures liecības par cīņu ar infekcijas slimībām, pēc 45 gadu atrašanās muzeja plauktos vitrīnā eksponēts kāds necila izskata brūnos dermatīna vākos iesiets fotoalbums. Tā attēli tagad var atklāt savu stāstu. Īpaši aktuāli tas ir mūsdienu pandēmijas kontekstā 2021. gadā, jo albuma fotogrāfijas atklāj masveida vakcīnu un pretmēra seruma ražošanas pirmsākumus pasaulē un konkrēti – Krievijas impērijā pirms vairāk nekā 120 gadiem. 20. gadsimta sākumā Ķeizariskā Eksperimentālās medicīnas institūta Īpašajā laboratorijā Kronštatē uzņemtajās četrdesmit divās fotogrāfijās redzami tā sauktā Mēra forta (1899.–1918. g.) iekšskati un ārskati, tur strādājošo ārstu un darbinieku portreti.

Vakcīnu izgatavošana laboratorijās aizsākās 19. gadsimta beigās. 1894. gadā Pastēra institūta darbinieks mikrobiologs Aleksandrs Jersins (1863–1943) atklāja mēra ierosinātāju – baktēriju Yersinia pestis, kas vēlāk ieguva viņa vārdu, un izgatavoja pirmo pretmēra serumu. Pasaulē sākās spraigs darbs pie pretmēra vakcīnas iegūšanas gan pastāvošajās laboratorijās, kā Pastēra institūtā Parīzē, gan jaundibinātās, kā Vladimira Havkina (1860–1930) laboratorijā Indijā vai Mēra fortā Kronštatē.

Šai Īpašajai laboratorijai, kuras izveidi iniciēja Eksperimentālās medicīnas institūta dibinātājs un patrons, Krievijas Pretmēra komisijas vadītājs, ģenerālis, hercogs Aleksandrs fon Oldenburgs (1844–1932), bija nozīmīga loma vakcinācijas attīstībā Krievijas impērijā.

Būdams radnieciskās saitēs ar imperatoru, Oldenburgam bija liela ietekme cariskajā administrācijā. Tieši pateicoties viņam, Īpašā laboratorija 1898. gadā ieguva izolētu mītni pamestā militārā fortā “Aleksandrs I” uz kādas nelielas salas pie Kronštates Sanktpēterburgas tuvumā.

No personiskajiem staļļiem seruma izgatavošanas laboratorijai hercogs ziedoja arī pirmos simts zirgus. Pirmo serumu darba uzsākšanai laboratorija saņēma no Pastēra institūta Parīzē. Šeit saražotos pretmēra preparātus nogādāja uz slimības visvairāk skartajiem valsts reģioniem – Astrahaņu, Sibīriju, Krimu, Odesu. No šejienes tos veda arī uz Brazīliju, Austroungāriju, Beļģiju un citām valstīm.

Vienīgā zināmā vakcīnas iegūšanas metode 20. gadsimta sākumā bija dzīvas mikrobu kultūras ievadīšana dzīvniekos. Pēc izslimošanas no dzīvnieka asinīm ieguva novājinātus mikrobus. Asinis apstrādāja ar īpašām metodēm un ieguva vērtīgo serumu un vakcīnas preparātu. Ja šajā manipulācijā dzīvnieks izdzīvoja, tad viņa ķermenī atkal un atkal nonāca nāvējošā slimība. Mēra fortā uzņemtajā fotogrāfijā redzamais zirgs

ir tikai viens no daudzajiem dzīvniekiem, kuri pakalpoja cilvēces glābšanai no Melnās nāves, kas gadsimtiem ilgi iznīcināja miljoniem cilvēku dzīvību. Īpašās laboratorijas staļļos līdz ar zirgiem bija arī kamieļi un ziemeļbrieži, būros mitinājās pērtiķi, lapsas, truši un citi dzīvnieki, bet peles vairoja un turēja burkās, lai nepieļautu inficēto sīko laboratorijas dzīvnieku izklīšanu. Zirgi izrādījās vispiemērotākie vakcīnas materiāla iegūšanai, jo slimību pārslimoja salīdzinoši vieglāk nekā citi.

Vairāki nāves gadījumi Eiropas laboratorijās uztrauca sabiedrību, kā rezultātā sekoja mēģinājumi slēgt laboratoriju Kronštatē. Lai arī stingri izolēta pamestā fortā, Sanktpēterburgas tuvumā pastāvošās laboratorijas darbība, kurā notika eksperimenti ar bīstamās slimības dzīvajām kultūrām, rosināja iztēli un radīja baumas, par to tika daudz runāts un diskutēts. 1900. gadā Mēra fortā viesojās nedēļas žurnāla “Ņiva” korespondents Iļja Eizens, kurš visai detalizēti ir aprakstījis laboratorijas iekārtojumu un darbību. Ar 121 gadu vecā raksta oriģinālu var iepazīties interneta vietnē amsmolich.livejournal.com/178451.html. Laboratorija bija sadalīta stingrā režīma zonā, kurā darbojās ar mēra ierosinātāja kultūrām un turēja inficētos dzīvniekus, un vispārējā zonā, kur dzīvoja mēra forta iemītnieki. Laboratorijas telpās personāla un viesu pārvietošanās bija stingri reglamentēta. Lai gan darbā ar inficētajiem dzīvniekiem tika ievērota pedantiska piesardzība, piemēram, pirms došanās uz staļļiem laboratorijas ārsti un dzīvnieku kopēji īpašā telpā uzvilka aizsargtērpu, apsmidzinājās ar dezinfekcijas līdzekli, pirms ieiešanas staļļos un iznākšanas no tiem iekāpa bļodā ar dezinfekcijas šķīdumu, infekcijas risks bija ļoti augsts. Salīdzinājumā ar mūsdienām ārsta aizsargtērps bija visai primitīvs – gumijas zābaki, bikses un gumijas kapuce galvā. Baidoties no sīkiem savainojumiem, kas, pēc tā laika uzskatiem, varētu izraisīt saslimšanu, vairāki ārsti pat neskuvās. Vismazākā kļūda vai paviršība apdraudēja dzīvību.

Tomēr, neskatoties uz salīdzinoši primitīvajiem aizsardzības līdzekļiem, ja raugās no tagadnes skatu punkta, laboratorijā neuzmanības dēļ inficējoties ar mēri, nomira tikai divi cilvēki – ārsti V. Turčinovičs-Vižnikevičs (1904. g.) un M. Šreibers (1907. g.), bet divi pēc inficēšanās izveseļojās – feldšeris S. Poplavskis (1904. g.) un ārsts L. Padļevskis (1907. g.). Mūsdienās ārsts ir nesalīdzināmi vairāk aizsargāts.

Bīstamo darbu dēļ laboratorija bija stingri nošķirta no ārpasaules. Satiksme ar blakus esošo Kronštati sākumā notika ar kuģīti “Aleksandrs I”, vēlāk – ar nelielu kuteri ar zīmīgu nosaukumu “Mikrobs”. Pārtikas un citas piegādes notika ar īpašu piesardzību. Atvestos produktus atstāja forta piestātnē, kur iemītnieki tos paņēma tikai tad, kad piegādātāji bija aizbraukuši.

Īpaša piesardzība attiecās arī uz forta iemītnieku – cilvēku un dzīvnieku – atkritumu utilizāciju. Lai apkārtējos ūdeņos nenonāktu nekāds piesārņojums, kas varētu dramatiski kaitēt netālajai Krievijas galvaspilsētai, bija izbūvētas speciālas krematorijas krāsnis, kurās iznīcināja visus kūtsmēslus un sadedzināja dzīvnieku līķus. Šeit kremēja arī mirušos laboratorijas darbiniekus, bet viņu pelnu urnas tika uzglabātas forta bibliotēkā. Fortam bija izbūvēta pat kanalizācijas sistēma, kādas nebija lielākajā daļā Sanktpēterburgas.

Neraugoties uz apgrūtinošajiem un noslēgtajiem dzīves un darba apstākļiem, bijušajā militārajā fortā bija izveidojusies zinātnes citadele cīņai ar vienu no pasaules vēsturē baisākajām infekcijas slimībām – mēri. Kopš oficiālās atklāšanas 1899. gadā laboratorijā regulāri ieradās strādāt ārsti, zinātnieki, mikrobiologi, studenti, lai izstrādātu zinātniskos darbus vai piedalītos eksperimentos. Fortā savus pētījumus veikt ieradās arī pirmās sievietes ārstes.

Šīs pastāvīgās ļaužu plūsmas dēļ ierēdņi sāka arvien vairāk jaukties laboratorijas darbā, tam piesaistīta bija arī žandarmērijas uzmanība, kas stingri uzraudzīja Mēra forta darbiniekus. 19. gs. nogales un 20. gs. sākuma Krievijas zinātnieku darbu negatīvi ietekmēja arī valsts represīvo orgānu darbības pastiprināšanās pēc cara Aleksandra II nogalināšanas, krievu–japāņu karš, 1905. gada revolūcija un 1. pasaules kara tuvums.

Šķirot albuma lapas un aplūkojot senās fotogrāfijas, prātā nāk cīņas, kuras zinātniekiem kā toreiz, tā arī mūsdienās ir jāizcīna viedokļu un interešu sašķeltajā pasaulē – resursu meklējumi, politiskā uzraudzība, ierēdnieciskā patvaļa, aizspriedumi pret vakcīnām, dzīve nošķirtībā un sāpes noskatoties, kā mirst viņu kolēģi.

Precīzs albuma tapšanas laiks nav zināms. Spriežot pēc vizuālā noformējuma, albums varētu būt izveidots 20. gadsimta 60. gados Nikolaja Gamaleja vārdā nosauktajā Epidemioloģijas un mikrobioloģijas institūtā Maskavā (tā paša institūta, kas 2020. gadā radīja Covid-19 vakcīnu “Sputnik-V5”). Albumu iespējams izveidoja institūta līdzstrādnieks Jurijs Milenuškins vai kāds viņa kolēģis, kas rūpējās par institūtā uzkrāto vēsturisko mantojumu.

Medicīnas mērķis visā pasaulē ir bijis un būs uzvara pār slimībām. Ceļš, kā līdz tam nonākt, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Tiek meklētas un atklātas jaunas metodes, drošākas cilvēkam, mazāk kaitīgas dabai. Mūsdienās cilvēku vakcīnas vairs neiegūstam, iešļircinot dzīvas mikrobu kultūras lielā skaitā dzīvnieku. Mūsdienu zinātnieku cīņa ar nāvējošām slimībām, tāpat kā toreiz, arī tiek iemūžināta un ar laiku nonāks muzeja plauktos. Taču Covid laiks vairs nebūs nelielas fotogrāfiju virknes apkopojums brūnos dermatīna vākos ar uzrakstu “Aļbom”.

Raugoties no tagadnes pagātnē, Mēra forta albums pats par sevi ir kļuvis par vēsturisku muzeoloģisku objektu, paraugu tam, kā tikuši iemūžināti kolektīvās atmiņas stāsti par cilvēces vēsturē nozīmīgiem sasniegumiem. Veids, kā tapis pieticīgais, ar mīlestību veidotais pelēka kartona albums, kur fotogrāfiju paraksti uz baltas lapas uzrakstīti ar rakstāmmašīnu, rūpīgi izgriezti un ielīmēti albumā, ir pagātne un tajā pašā laikā apliecinājums, cik tālu 100 gados esam nogājuši gan zinātnē, gan muzeoloģijā.

 

LITERATŪRA

Миленушкин Ю. И. Значение деятельности Института экспериментальной медицины в развитии учения о чуме и в борьбе с ней. Ежегодник Института экспериментальной медицины АМН СССР. Т. 6. Ленинград, 1961, c. 525–534.

Эйзен, И.М. Борьба с чумой. Нивa, 1900, №48, стр. 952–959, 974–975. Pieejams: https://amsmolich.livejournal.com/178451.html [skatīts 2021.14.II].

Publicēts: Marts, 2021. gads