Atpakaļ

Vai Latvija bija pasaules nomale? Kā uz šo jautājumu atbild Jelgavas izrakumos atrastās 19. gadsimta zobu protēzes

Pēdējos gados muzeja krājuma skapjos nonākusi kāda interesanta kolekcija – sava laikmeta liecība, ko pagaidām apjūsmo tikai muzeja darbinieki. Muzeja krājumā stomatoloģijas nozare ir pārstāvēta visai plaši: instrumenti, medikamenti, zobu atlējumi ģipsī, zobārstniecības kabineta iekārtas. Šie priekšmeti lielākoties ir 20. gadsimta kultūrvēsturiskais mantojums, un tāpēc minētā kolekcija ir unikāla Latvijas mērogā. Bet par visu pēc kārtas!

Zobi pilda trīs pamatfunkcijas: 1) fizioloģisko – tiek sasmalcināts uzturs; 2) estētisko – skaists smaids; 3) komunikatīvo – zobu stāvoklis nosaka sejas izteiksmi un runas veidu. Zaudējot dabīgos zobus, ir būtiski nodrošināt šo funkciju nepārtrauktību. Viens no senākajiem dabīgo zobu aizvietošanas veidiem ir zobu protēzes, kas bija pazīstamas jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras.

Viena no problēmām, ar ko saskārās zobu protēžu izgatavotāji, bija to praktiskās funkcionalitātes nodrošināšana. Principā līdz pat 18. gadsimtam tās pildīja tikai estētisku funkciju. Laika gaitā bija mēģinājumi uzlabot protēžu pamatnes materiālus, kam izmantoja galvenokārt koku vai ziloņkaulu. Par dabīgo zobu aizvietotājiem pamatā izmantoja dzīvnieku vai citu cilvēku – mirušu kareivju, ar nāvessodu sodītu cilvēku – zobus vai arī pārdotus personīgos zobus.

Viens no mūsdienu zobārstniecības pamatlicējiem Pjērs Fošārs (Pierre Fauchard; 1679–1761) pirmais sāka pārklāt kaula zobus ar porcelāna emalju un ieviesa jaunu veidu, kā nostiprināt protēzi mutē, lai nodrošinātu arī tās fizioloģisko funkciju. Viņš zobu protēzi piedāvāja ievietot papildu metāla rāmītī. Domājams, ka šo ideju tālāk attīstīja zeltkalis Klaudijs Ešs (Claudius Ash; 1792–1854), kura zelta pamatnē iestiprinātus porcelāna zobus kopā saturēja atspere. Vēlāk viņš kļuva par Lielbritānijas lielākā zobu protēžu un zobārstniecības instrumentu uzņēmuma īpašnieku.

Šādu konstrukciju izmantoja arī, lai kopā saturētu zobus vulkanīta protēzēs, kas nodrošināja plates noturību, piesūcoties pie mutes dobuma gļotādas.

19. gadsimta vidū, pateicoties amerikāņu izgudrotāja Čārlza Gudjēra (Charles Goodyear; 1800–1860) atklātajam kaučuka vulkanizācijas procesam, tika iegūts elastīgs gumijveidīgs materiāls – vulkanīts. Līdz ar šo materiālu zobu protēžu izgatavošana piedzīvoja īstu revolūciju. Izgudrojums tika patentēts, un jau pēc Gudjēra nāves 1864. gadā Amerikā nodibināja uzņēmumu “Gudjēra zobu vulkanīts” (The Goodyear Dental Vulcanite Company). Lai strādātu ar šo materiālu, zobārstam bija jāiegādājas dārga licence, ar ko daudzi bija neapmierināti, tomēr nācās samierināties, lai apmierinātu pacientu vēlmes. Līdz ar patenta tiesību beigām 1881. gadā vulkanīts zobu protezēšanā izplatījās daudz plašāk un kļuva vēl pieejamāks.

Vairākas nākamās desmitgades vulkanīts bija pieprasītākais, izturīgākais, funkcionālākais un cenas ziņā izdevīgākais materiāls protēžu izgatavošanai, lai arī paralēli tika veikti arvien jauni izgudrojumi un zobu protēžu uzlabojumi. 1868. gadā Džons Veslijs Haijats (John Wesley Hyatt; 1837–1920) izstrādāja cita veida materiālu – celuloīdu. Tam gan bija nepatīkama smaka un celuloīda protēzes ātri vien deformējās, taču tas bija pirmais solis pretim plastmasas protēžu pamatnēm.

Vēl 1939. gadā Dr. med. Dominiks Kalvelis grāmatā “Zobu techniskie materiali un palīgmateriali” raksta “Kā protežu materials kaučuks spēlē galveno lomu zobārstniecības technikā. Var droši teikt, ka 90% visu protežu ir no kaučuka, vai vismaz kombinētas ar to.” [65. lpp.]

Kaut dažreiz šķiet, ka Latvijas teritorija atrodas dziļā Eiropas nomalē, tomēr arī šeit finansiāli turīgo iedzīvotāju vajadzībām pastāvēja savam laikam atbilstoša ārstniecība. Par to liecina arheoloģiskie atradumi Jelgavā.

Viena no savdabīgākajām zobu protēžu kolekcijas daļām muzeja krājumā nonāca 2015. gadā, kad arheologs un vēsturnieks Andris Tomašūns muzejam dāvināja 16 priekšmetus, kas iegūti izrakumos Jelgavas Jāņa un Literātu kapsētā.

2014. gadā Jelgavā izbūvēja inženierkomunikācijas Sporta ielā no Zemgales prospekta līdz Pasta ielai. Lai datētu būvdarbu vietas kultūrslāņa rašanās laiku, tika nodrošināta arheoloģiskā uzraudzība, ar rokām veicot grunts izpēti un meklējot arheoloģiskos priekšmetus. Darbu gaitā ar pārbaudes rakumiem noskaidroja veco Literātu un Jāņa kapu robežas un atraka vairākus 19. gadsimta sākuma un vidus apbedījumus.

Jāņa kapsēta atradās pie Sv. Jāņa baznīcas un bija viena no pilsētas lielākajām kapsētām – vācu Jāņa kapsēta pilsoņu apbedījumu vietām. 19. gadsimta sākumā iepretim Jāņa kapsētai iekārtoja Literātu kapsētu, kurā apbedīja dižciltīgos Jelgavas vācu tautības iedzīvotājus.

Starp daudzām vulkanīta zobu protēzēm tika atrasts arī kāds zobu tiltiņš, kura īpašnieku bija iespējams identificēt. Tas piederēja kādam Jelgavā 1807. gadā mirušam fon Ovanderam.

Saskaņā ar senu ebreju parunu, mirušajam pirms apbedīšanas varēja noņemt visu zeltu, tikai ne to, kas mutē. Protams, to nedarīja arī ētisku apsvērumu dēļ.

Pētot šīs protēzes, ir konstatēts, ka arī Latvijas teritorijā 19. gadsimtā zobu protēzēm tika izmantots vulkanīts. Pateicoties tā lētumam un izmantošanas iespējām, protēzes kļuva pieejamākas plašākam cilvēku lokam. Pēc vulkanīta patenta termiņam beigām Lielbritānijā zobu protēzes no šī materiāla izmaksāja aptuveni 5 mārciņas, bet zobu protēzes no ziloņkaula – 100 mārciņu.

20. gadsimta 30. gados zobu protēzes sāka izgatavot no AKR-7 plastmasas. Tās izskatījās dabīgākas, bija ērtākas, arī tīrīt tās bija daudz vieglāk.

Mūsdienās arvien lielāku popularitāti iegūst protezēšana uz implantiem, kad mākslīgie zobi izskatās vēl dabīgāki.

Mūsdienās cilvēkiem daudz plašāk ir pieejami mutes dobuma kopšanas higiēnas līdzekļi, kas palīdz saglabāt dabīgos zobus pēc iespējas ilgāk, un zobu protēzes ar laiku varētu aplūkot tikai muzejā!

Veselīgu smaidu!

Publicēts: Jūlijs, 2021. gads