Kas notiek ar konkrētas nozares vēsturei veltītu muzeju, kad pati nozare atrodas ārkārtas situācijas centrā? Kāds ir medicīnas vēstures muzeja potenciāls, kad refleksija par pagātnes un nākotnes attiecībām sarūk uz pēdējo 24 stundu datiem turpmāko pandēmijas scenāriju modelēšanai? Kad konspirācijas teorijas deldē ekspertu sociālo statusu, ar kādu imūnsistēmu ir apveltīti muzeja vēstījumi par medicīnu?

Ārkārtas situācijas izgaismotie muzeja rīcībspējas trūkumi mudina noskaidrot, kāds ir paša muzeja veselības stāvoklis un ko šajā kontekstā saprast ar veselības jēdzienu. Šiem jautājumiem veltīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja 2021. gada norišu programma. 




Šogad muzeja programma plānota kā institucionāla paškritika pārmaiņu laikā. Globālās pandēmijas pieredze ir ienesusi sabiedriskajā domā konflikta spriedzi jautājumos par un ap veselību. Tādēļ ir svarīgi medicīnā kā dabas un tehnoloģiju zinātnē izcelt arī tos aspektus, kas ir sociālās vēstures, antropoloģijas un kultūras teorijas kompetencē. Publiskā domu apmaiņā tiks pārskatīta muzeja darbības vēsture — tā dibināšanas mērķi un ideoloģisko atkāpju konsekvences; kolekciju izcelsme un krājuma tapšanas sociālpolitiskā dimensija; sešās desmitgadēs iekoptās eksponēšanas tradīcijas un attiecību dinamika ar muzeja esošo un potenciālo auditoriju. 

Gada garumā muzejs darbosies kā starpnozaru formāta izpētes laboratorija, kas analizēs muzeja asins ainu un nākotnes izredzes. Dzīvotspēja arvien mainīgākos apkārtējās vides apstākļos muzejam – tāpat kā jebkuram organismam – nozīmē nemitīgu atveseļošanos; un pēc katras atveseļošanās sapratne par veselību parasti ir citādāka nekā iepriekšējā.