Atpakaļ

Iedvesmojies veselīgam dzīvesveidam

Skrūves un skrūvītes, rīki un detaļas un tas viss, lai diagnosticētu

Diagnostika ļauj labāk saprast vai un kāda pacientam ir nepieciešama palīdzība un kā tā vislabāk būtu sniedzama. 19. gadsimtā šādu funkciju palīdzēja pildīt zviedru ārsta un izgudrotāja Gustava Candera (1835-1920) radītais diagnostikas aparāts.

Pacientam bija jānostājas iekārtā stājas pozā, un ap viņu noteiktā augstumā nostiprināja dažādus mērrīkus, pēc kuru atzīmēm varēja noteikt mugurkaula deformāciju vai citas patoloģijas.

Pēc tam speciālists, balstoties uz rezultātiem, jau varēja ieteikt pacientam konkrētus mehanoterapijas aparātus fizioterapijas vai masāžas nolūkos.

Ierīce, kas sava izskata dēļ bieži tiek uzskatīta par spīdzināšanas rīku, bija nesāpīga lietošanā un vienkāršoja pacientam piemērotas ārstnieciskās vingrošanas nozīmēšanu.

Trenažieru vectētiņš un viņa darbi

Iepazīstinām ar mūsdienu trenažieru vecvecākiem – zviedru ārsta un izgudrotāja Gustava Candera mehanoterapijas aparātiem. Funkcionāli ļoti līdzīgi, vizuāli nedaudz sarežģītāki, bet ar vienu mērķi – ar mehānisku ierīču palīdzību trenēt kādas noteiktas ķermeņa muskuļu grupas. Arī princips nemainīgs – aparātu darbina pats pacients, kuram nozīmēts muskuļu treniņš, bet terapijas palīgs var noregulēt svaru vai pretestību.

Candera mehanoterapijas aparāti bija īpaši, jo ļāva katru iekārtu individuāli pielāgot atbilstoši lietotāja fiziskajai sagatavotībai vai veselībai un tās uzlabošanas mērķiem.

Rūdīšanās 19. gadsimta stilā

19. gadsimta vācu priesteris Sebatians Kneips (1821–1897) uzsvēra ūdens ārstnieciskās īpašības un izstrādāja hidro jeb ūdens terapiju, kuru izmantojam joprojām.

Ūdensdziedniecības procedūrās tika ieteikta saudzīga pieeja, pakāpeniski paildzinot procedūru ilgumu un pazeminot ūdens temperatūru, lai tās nekļūtu par biedējošām mocībām. 

Veselības veicināšana pēc S. Kneipa ieteikumiem nostiprina visu organismu, palīdz norūdīt ķermeni un garu, kā arī stiprina imūnsistēmu. Uz līdzīgiem principiem balstās arī mūsdienu izpratne un apņēmība rūdīties un uzsākt aukstās peldes vai bradāt basām kājām pa strautu, vai iet ledus vannā.

Vingrojumi kungiem, vingrojumi dāmām, vingrojumi visiem

Uz mūra redzami gan vingrojumi ar palīgrīkiem no 20.gs sākuma, gan aktivitātes, kuras varam veikt jebkur un jebkad. 

Šodien vingrošana ir neatņemama sastāvdaļa gan profesionālajā sportā, gan ārstniecībā, gan fiziskajā sagatavotībā, gan ikdienas rutīnā, bet tā nav bijis vienmēr.

Lai arī sastopama jau senajās civilizācijās, vingrošana ir ieguvusi jaunu lomu laikā, kad cilvēku dzīvesveidā sāka mazināties fiziskās aktivitātes, ar kādām bija saistīta ļaužu sadzīve agrāk – darbs uz lauka, gari pārgājieni ar kājām. Grieķu filozofs Aristotelis rakstīja, ka ”ķermeņa audzināšanai ir jābūt augstākai par prāta izglītību”, ar to domājot, ka vingrošana un ķermeņa fiziskā sagatavotība ir tik pat svarīga kā intelektuālā. Tāpēc, lai kompensētu mazaktīvo dzīvi, ikdienā ieviešam apzinātus sporta un vingrošanas pasākumus – vingrošana var būt ļoti dažāda un katram piemērota pēc savām spējām un vēlmēm, atliek izvēlēties sev piemērotāko.

Rotaļlieta ar tikumības problēmām

Pirmās liecības par vingrošanas riņķiem jau atrodamas uz vāžu zīmējumiem Atēnās 5. gadsimtā p.m.ē., bet savu popularitāti tas nostiprināja 19. gadsimtā, kad to sāka izmantot arī vingrojumiem un fiziskām aktivitātēm.

Vingrojumu ar riņķi laikā tiek veikts aerobais treniņš, palielināta pamata muskuļu masa un pat samazināts vidukļa un gurnu apkārtmērs. Bet bērni gūst prieku no perfektā apļa riņķošanas, cauri lēkāšanas vai mētāšanas.Vai zināji, ka šis nevainīgais apļošanas rīks reiz tika aizliegts Japānā izmantošanai uz ielas, jo to kustība tika uzskatīta par nepiedienīgu?

Pārvietošanās iespējas ikvienam

Ratiņkrēsla izgudrošana deva iespēju pārvietoties tiem, kam kādu iemeslu dēļ bija liegts to darīt savām kājām. Vecākais zīmējums ar ratiņkrēslu atrasts Ķīnā uz kāda sarkofāga ap 1600 gadu pirms mūsu ēras, bet kopš tā laika tas ir piedzīvojis vērā ņemamus uzlabojumus. Cauri laikiem ratiņkrēsli ir izgatavoti no dažāda materiāla, tie ir bijuši veidoti no koka, pīti, līdz beidzot tika izgatavoti no metāla un gumijas. Iesākumā ratiņkrēsli kalpoja, lai atvieglotu pārvietošanos iekštelpās – tie bija smagi un aprīkoti tikai ar diviem riteņiem, kas nebija parocīgi manevrēšanai un padarīja lietotāju atkarīgu no citu palīdzības. 

Ratiņkrēsla funkcijas un pielietojums ir mainījies, lai tā lietotājam būtu pēc iespējas ērtāk, kā arī plašākas iespējas to izmantot, piemēram pielāgojot ratiņkrēslu slēpošanai vai braukšanai ar riteni. Mūra žoga gleznojumā redzams ratiņkrēsla velosipēds, kas ļāva cilvēkam ar kustību traucējumiem tikt izvizinātam ar velosipēdu.

Publicēts: Decembris, 2021. gads