Muzeja vēsture
Ideja par specializētu medicīnas muzeju izcilajam latviešu ķirurgam un onkologam Paulam Stradiņam radās vienā no viņa daudzajiem ceļojumiem, ko laikabiedri apraksta kā “18 stundu smagu auļošanu” pa slimnīcām, izstādēm un citiem ievērības cienīgiem objektiem. Iedvesmas avots tam bija skotu ķirurga Džona Hantera kolekcija Britu muzejā. Taču bija arī praktiski iemesli.
Kolekcijas aizsākumi
2. pilsētas slimnīcā (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) medicīnas studentiem bija radies nelāgs paradums — starpbrīžos tie uz gaiteņu paneļiem atstāja savus izsmēķus. Lai to izskaustu, profesors Stradiņš gaiteņos izvietoja mediķu portretus un ainas no seno laiku medicīnas. Šie eksponāti kļuva par muzeja kolekcijas aizsākumu, kas jau 30. gadu beigās aizņēma visus slimnīcas “bēniņus, pagrabus un vienu lielu baraku”.
Pirmā ekspozīcija
Pirmā pastāvīgā ekspozīcija izveidota 1945. gadā bijušajā vācu karavīru atutošanas darbnīcā. Taču par oficiālo muzeja sākumpunktu uzskata 1957. gadu, kad Stradiņš neilgi pirms nāves savu kolekciju uzdāvināja valstij. Tā uz viena cilvēka privātas kolekcijas bāzes, turklāt laikā, kad kolekcionēšana tika nosodīta kā buržuāziska dzīvesstila iezīme, tapa pirmais medicīnai un veselībai veltītais muzejs visā tālaika Padomju Savienības teritorijā.
Muzejs pēc Stradiņa
Pirmos apmeklētājus muzejs uzņēma 1961. gada 20. jūlijā jau tagadējās telpās Antonijas ielā. Muzeja atklāšanas brīdī tajā bija 12 300 dažādu priekšmetu un vairāk nekā 9000 senu grāmatu. Nozīmīgu ekspozīcijas daļu veidoja arī latviešu farmaceita Dāvja Blūmentāla, profesora Jāņa Maizītes un Rīgas un Kurzemes farmaceitu biedrību kolekcijas. Vēlāk tā kļuva par pamatu Farmācijas muzejam, kas apmeklētājiem tika atvērts 1987. gadā. Farmācijas muzejā tobrīd darbojās arī pilnvērtīga aptieka un augu tēju degustācijas telpa.
Unikāli jaunieguvumi
Padomju laikā muzejs pieredzēja gan darbinieku represijas, gan pagrīdes darbību, gan militarizāciju un spēcīgu ideoloģijas ietekmi ekspozīciju veidošanā. Arī daudzus gadus pēc profesora Stradiņa nāves viņa vārds un reputācija turpināja piesaistīt jaunus dāvinājumus muzeja kolekcijai un bija aizsegs ne vienam vien muzeja darbiniekam, kurš savu radurakstu dēļ bija kritis režīma nežēlastībā. Starp vērtīgiem kolekcijas papildinājumiem bija gan mākslīgās asinsrites ierīce, gan Drēzdenē ražotais “stikla cilvēks”, Nobela prēmijas laureāta Iļjas Mečņikova mati, slavenu padomju kosmonautu aprīkojums un pat sanitārās izglītības plakāti no Ķīnas Tautas Republikas.
Jaunā veidola priekšā
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās būtiska muzeja darbības pārdefinēšana un iekļaušanās rietumu muzejniecības kopienā. Nozīmīgas pārmaiņas muzejs piedzīvo arī tagad, tāpēc ikviens apmeklētājs var kļūt par šīs transformācijas liecinieku.
Muzeju kopš tā pirmsākumiem vadījuši seši direktori:
1957–1960 — Oļģerts Krūmiņš
1961–1972 — Herta Hanzena
1972–1989 — Marija Ļebedkova
1989–2005 — Kārlis Ēriks Arons
2005–2020 — Edīte Bērziņa
No 2020 — Kaspars Vanags