Černuška bija viena no aptuveni 48 suņiem, kas no 1948.-1961.gadam piedalījās padomju kosmosa izpētes programmā. Ar tiem pārbaudīja, vai dzīvs organisms spēj izturēt paātrinājumu, bezsvara stāvokli un kosmiskā starojuma ietekmi. 1961. gada 9. martā kucīte, lidojot ar kosmosa kuģi “Sputnik”, veica vienu apli pa orbītu un veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Aptuveni 90 minūtes ilgais lidojums bija ģenerālmēģinājums pirmajam cilvēka kosmiskajam lidojumam, ko pēc 34 dienām, 12. aprīlī, veica Jurijs Gagarins.

Krēsls paredzēts lietošanai pusguļus stāvoklī, lai kosmonautam novērstu asins aizplūšanu no galvas, kas mēdz izraisīt samaņas zudumu pacelšanās un nolaišanās laikā. Atlejot ģipša vannā kosmonauta ķermeņa formu, katru krēslu izgatavoja individuāli, lai precīza atzveltnes atbilstība kosmonauta mugurkaulam spētu mazināt paātrinājuma radīto ķermeņa pārslodzi. Nav zināms, kuram padomju kosmonautam šis krēsls ir bijis pielāgots. Tas ir nosaukts par godu Kaukāza kalnu virsotnei.

Nelielais silikona kristāls, kas redzams attēla kreisajā pusē, spēja precīzi atklāt radioaktīvo starojumu 1000 reižu ātrāk nekā jebkura cita ierīce 20. gadsimta beigās. Šis starojums cilvēkam ir neredzams. Kosmosā radiācija rodas no atomiem, kas zaudē elektronus, jo tie kustas tuvu gaismas ātrumam. Radioaktīvais starojums, izejot cauri silikonam, izraisa tā elektronu plūsmu, kas rada strāvas impulsu. To fiksē astrofizikas, medicīnas un materiālzinātnātņu nozarēs lietotās ierīces. Parasti ar šīm ierīcēm identificē rentgenstarus un gamma starus. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem silikonu lieto Eiropas Kodolpētījumu organizācija (CERN) eksperimentos.

Attēlā redzamais staigāšanas krēsls ar astoņām kustīgām kājām svēra aptuveni 45 kg un pārvietojās ar ātrumu līdz 5 km/h. Sākotnēji šī ierīce bija paredzēta kustībai pa Mēness virsmu, bet vēlāk izgudrotāji to pielāgoja lietošanai bērniem ar kustību traucējumiem. Bērniem krēsls patika, jo tas bija saistīts ar kosmosa izpēti un sniedza lielāku brīvību nekā ratiņkrēsls. Ar to bija iespējams uzkāpt pa kāpnēm, ielas apmalēm un pārvietoties pa smilšainām pludmalēm.

Attēlā redzamais padomju kosmonauts Vladimirs Šatalovs (1927-2021) uzsāka treniņus kosmonautu sagatavošanas grupā 1963. gadā. Treniņi uzlaboja ikviena topošā kosmonauta fizisko sagatavotību un koordināciju, kā arī palielināja spēju izturēt paātrinājuma, karstuma un samazināta skābekļa radīto slodzi. Intensīvu fizisko aktivitāšu laikā viņam regulāri veica elpošanas sistēmas un sirds-asinsvadu sistēmas pārbaudes. 1969. gadā V. Šatalovs devās kosmiskajā misija un bija pirmais, kurš patstāvīgi savienoja divus kosmosa kuģus - savu “Sojuz 4” ar “Sojuz 5”, kurā atradās trīs citi kosmonauti.

Kopš 1980. gada Krievijā, t.s. Zvaigžņu pilsētiņā, atrodas laboratorija, kas aprīkota darbam zem ūdens un simulē bezsvara apstākļus kosmosā. Tā ir paredzēta kosmosa kuģa apkalpes mācībām, kurās izmēģina atsevišķus gaidāmās misijas posmus. Liela izmēra cilindriskā ūdens tilpnē atrodas kosmosa kuģu moduļu maketi. Tur, zem ūdens, kosmonauti apgūst iemaņas darbā ārpus kosmosa kuģa, piemēram, kā veikt pētniecību, labošanas darbus un pielietot dažādas tehnoloģijas.

PSRS izveidotā “Sojuz” kosmosa kuģu programma darbojas kopš 20. gadsimta 60. gadiem un ir ilgākā pilotējamo kuģu programma kosmosa izpētes vēsturē. “Sojuz” kuģus kosmosā nogādā ar palaidējraķetēm. Ar tām veikti vairāk nekā 1680 veiksmīgi starti. Attēla uzņemšanas laikā, 1975. gadā, notika ASV un PSRS pirmā kopīgā kosmosa misija “Apollo - Soyuz” ar mērķi savienot abu valstu kosmosa kuģus. Misijas kosmonauti Toms Stafords (1930-2024) un Aleksejs Ļeonovs (1934-2019) ar rokasspiedienu simboliski noslēdza kosmisko sacensību.