Epidermofītijas un hiperkeratozes slimnieka plaukstas mulāža. Izgatavojis Artūrs Bērnieks. Rīga. 20.gs. 20.gadu vidus. Vasks, ģipsis, koks, vate, metāls, audums, papīrs. 23,5 x 33,5 x 11 cm. PSMVM krājums: MVM 55002 LA 20271. Foto: Didzis Grodzs

Mulāža, visticamāk, izgatavota pēc Latvijas Universitātes profesora dermatovenerologa Pētera Sniķera (1875-1944) pieprasījuma un bija pieejama Medicīnas fakultātes studentiem kā precīzs slimības uzskates līdzeklis. Tā atveido vienu no Latvijā biežāk sastopamajām sēnīšu infekcijas slimībām - epidermofītiju. Par saslimšanu liecina apaļi, norobežoti plankumi uz ādas virsmas un sabiezējis ādas raga slānis jeb hiperkeratoze. Ar epidermofītiju var inficēties tiešā veidā no slimnieka ādas zvīņām un matiem, kā arī netiešā veidā - ar sporām uz sadzīves priekšmetiem.

Lepras slimnieces sejas mulāža. Izgatavojis Staņislavs Kreics. Rīga. 1947. Vasks, ģipsis, koks, vate, metāls, audums, mati. 27 x 36 x 11 cm. PSMVM krājums: MVM 54998 LA 20267. Foto: Didzis Grodzs

Mulāža attēlo lepras slimībai raksturīgu pazīmi - sejas ādas sabiezējumu, kas veido pauguraino “lauvas seju”. Lepra jeb spitālība ir viena no senākajām infekcijas slimībām pasaulē. Tā kropļo ādu, nervus un neārstējot var izraisīt invaliditāti. Lai arī līdzīgi kā citas infekcijas slimības lepra izplatās gaisa pilienu veidā, saslimšana sākas tikai pēc vairākiem mēnešiem un pat gadiem. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka mūsdienās ar šo slimību saslimst tikai 5% no kontaktpersonām, jo lielākajai daļai cilvēku pret slimību ir dabiska imunitāte.

Hroniskās ekzēmas slimnieka apakšstilba un pēdas mulāža. Izgatavotājs un izgatavošanas vieta nav zināmi. 20.gs.40.-60.gadi. Vasks, ģipsis, koks, vate, metāls, audums, papīrs. 35 x 46 x 13 cm. PSMVM krājums: MVM 54969 LA 20238. Foto: Māris Šteinbergs

Mulāža atveido ilgstošas, neinfekciozas ādas slimības - ekzēmas, simptomus. Visbiežākās ekzēmas pazīmes ir apsārtums, tūska, mitrošanās un nieze. Sakasījumu vietās veidojas ādas sausums, lobīšanās un kreveles. Slimības cēlonis diemžēl joprojām nav atklāts, taču tās attīstību bieži saista ar virkni dažādu iemeslu - stresu, alerģiju, imunitātes un hormonu ietekmi. Ekzēmas ārstniecībā tiek lietoti gan tradicionālās, gan netradicionālās medicīnas līdzekļi - piemēram, akupunktūra un meditācija.

Lepras slimnieces krūts mulāža. Izgatavotājs un izgatavošanas vieta nav zināmi. 20.gs.40.-60.gadi. Vasks, ģipsis, koks, vate, metāls, audums, papīrs. 32 x 42 x 14 cm. PSMVM krājums: MVM 54951 LA 20220. Foto: Māris Šteinbergs

Mulāža, domājams, atveido vienu no lepras pazīmēm – sarkanus izsitumus. Vēsturiski lepru mēdza jaukt ar citām slimībām, piemēram, sifilisu un psoriāzi. 1873. gadā norvēģu ārsts Gerhards Hansens (1841-1912) atklāja mikobaktēriju, kas izraisa lepru. Tikai no 1941. gada bija pieejamas pirmās zāles - "Promin”, kas to ārstēja. Gadsimtiem ilgi lepras slimniekus nošķīra no sabiedrības, ievietojot leprozorijos. Lai samazinātu diagnozes radīto stigmu, Pasaules Veselības organizācija ieteikusi pārdēvēt lepru par Hansena slimību, godinot slimības izraisītāja atklājēju.

Psoriāzes slimnieka plaukstas mulāža. Izgatavotājs un izgatavošanas vieta nav zināmi. 20.gs.40.-60.gadi. Vasks, ģipsis, koks, vate, metāls, audums, papīrs. 19 x 24,5 x 10 cm. PSMVM krājums: MVM 54955 LA 20224. Foto: Māris Šteinbergs

Psoriāze jeb zvīņēde ir viena no izplatītākajām iedzimtajām ādas slimībām, ar ko slimo līdz 3% pasaules iedzīvotāju. Tā izpaužas kā slimnieka imūnsistēmas reakcija, kas paātrina ādas šūnu dalīšanos un veido izsitumus, kas zvīņojas un iekaist. Zvīņēdes simptomus sākotnēji maldīgi uzskatīja par infekcijas slimības lepras pazīmēm. Kā liecina viens no pirmajiem ādas slimību klasifikatoriem, kuru 1808. gadā izveidoja angļu ārsts Roberts Vilans (1757-1812), 19. gs. sākumā zvīņēde pirmo reizi nošķirta kā atsevišķa slimība. Psoriāzi diemžēl joprojām nav iespējams pilnībā izārstēt un tā mēdz iedzimt turpmākajās paaudzēs.