Lai sazinātos ar Radītāju Num un izsauktu vai aizraidītu garus, ņencu šamaņi rībināja bungas ar roku vai bungu vālīti, izpildīja dziedājumus un ritualizētas kustības. Bungas bija atļauts lietot tikai pēc septiņiem gadiem, kas pavadīti šamanisma apmācībā. Vēl pēc trim gadiem māceklis drīkstēja tām piekārt zvārguļus, kas ir instrumenta spēcīgākā sakrālā daļa. Bungu izgatavotājs bija šamanis M. Huninda, kurš mira 1973. gadā, un pēc viņa nāves bungas pārdūra, jo šamanim nebija mācekļa.

Neņcu tautas izpratnē nāve nav beigas, bet sākums dzīvei citādā formā. Svarīgu un cienījamu cilvēku, piemēram, šamaņa vai kopienas vecākā nāves gadījumā, ņenci veidoja mirušo tēlus - Nitarmas. Sakrālais priekšmets nodrošināja, ka mirušā dvēsele turpina uzturēties starp dzīvajiem. Saskaņā ar ņencu tradīcijām mirušā radinieki Nitarmas ietērpa drēbēs atbilstoši mirušā dzimumam, guldināja un ēdināja kā dzīvu cilvēku. Nitarmas ņencu dzimtas glabāja vairākās paaudzes.

Sibīrijas tauta hanti pielūdza senču garus. Pēc cilvēka nāves no viņa mājas stūra vai zārka dēļa nozāģēja koka gabalu un izgatavoja 15 - 20 cm lielu cilvēkveida figūru. Tās seju iegravēja ar monētu, savukārt līnijas iekrāsoja ar ziedojuma asinīm. Sarkanā auduma strēmele un tajā iesietā monēta ir bezasiņu ziedojums gariem. Hantiem šādas figūras ir senču iemiesojums, ar to starpniecību senči redz, jūt, sazinās, rīkojas un nodrošina hantu saikni ar dabas procesiem, sniedz atbalstu slimniekam ārstniecībā.

Itarmas apģērbu darināja kā ziedojumu senču garu figūriņām, lai izlūgtos to labvēlību, veiksmi medībās vai izveseļošanos. Šis miniatūrais apģērbs sastāv no divām kārtām un ir līdzīgs hantu tradicionālajam tautas tērpam. Apģērba apakšējais slānis atbilst tradicionālajam vīriešu apģērbam - uz iekšpusi vērstas vilnas briežādas mētelim ar kapuci - maļicai. Augšējais slānis, savukārt, ir lielāks mētelis - gus, kas vērsts ar vilnu uz ārpusi. Ņencu vīrieši maļicu joprojām nesā ikdienā, bet gus lieto tikai dodoties tundrā lielā aukstumā.