Atpakaļ

Kā vīrieši sievietēm dzemdēt mācīja

Līdzīgi Apgaismības laikmetā tika izvērtētas arī citas tradicionālās prakses, skatot tās zinātnes un tehnoloģiju attīstības kontekstā. Uzplauka padomu literatūra un ar šādu grāmatu starpniecību sabiedrības izglītotie vīrieši – galvenokārt vācbaltiešu mācītāji – latviešu zemniekiem mācīja, kā labāk dzīvot. Līdzās tādiem jaunievedumiem kā kartupeļu audzēšana vai zibensnovedēji, aprakstīja arī to, kā būtu pareizi jāpieņem dzemdības. Pirmais šāds izdevums latviešu valodā ir 1783. gadā Jelgavā izdotais “Mācības priekš bērnu saņēmējām”.

Grāmata muzejā nonākusi 2015. gadā. Tā piederējusi docentam Valentīnam Būmeisteram (1914–1987), Rīgas Medicīnas institūta Medicīnas fakultātes dekānam, vienam no endokrinoloģijas pamatlicējiem Latvijā.

Bez vākiem un bez ilustrācijām

Manuskriptu vāciski sarakstījis Kurzemes ārsts Karls Johans Meiers (? –1835). Šis ir viens no pirmajiem medicīnas izdevumiem latviešu valodā, un tā tulkotājs ir mācītājs Johans Kristofs Ruprehts (1728–1792). Grāmata ir neliela formāta (apm. 15 x 10 cm) – tāda, ko var turēt rokā un ērti paņemt līdzi. Eksemplāram, kas glabājas Medicīnas vēstures muzejā, nav vāku, kā tas 18. gadsimtā bija ierasts: grāmatas pārdeva neiesietas, un katrs īpašnieks tās vēlāk iesēja pēc savām iespējām un gaumes. Nereti vienā sējumā tika apvienoti vairāki praktiski izdevumi, veidojot sava veida personīgu bibliotēku.

Sējumā nav praktisku vai anatomisku ilustrāciju, tikai ornamentālas vinjetes teksta sākumā un beigās, kā arī neliels zīmējums titullapā.

Uz ainaviska fona ar ēkām un labības laukiem attēlota kancelei līdzīga konstrukcija, uz kuras novietota atvērta grāmata ar uzrakstu “Tā Tēva Zemmes…”. Šis attēls, iespējams, simboliski iezīmē grāmatas mērķi – nodot zināšanas vietējā valodā un pielāgot tās “tēvu zemes” lasītājam, kā arī var norādīt uz sprediķim līdzīgu situāciju.

Grāmatā anatomijas zināšanas nodotas visai sarežģītos aprakstos, ko labi varētu aizstāt ar ilustrācijām. Ilustrāciju trūkums nav laikmeta iezīme, jo jau kopš 16. gadsimta medicīnas grāmatās tika izmantoti detalizēti anatomiski attēli. 18. gadsimtā šī tradīcija bija labi attīstīta, taču šādu izdevumu iespiešana bija dārga un tehniski sarežģīta. “Mācības priekš bērnu saņēmējām” pieder praktiskām rokasgrāmatām, kas paredzētas ikdienas lietošanai un auditorijai ar ierobežotu rocību.

Sievietes iegurņa anatomisks zīmējums 16.gs. izdevumā.

“Bābu pasakām” tic vairāk nekā “prātļaudīm”

Vecmāšu rokasgrāmatu tradīcija nākusi no Vācijas, kur Apgaismības ietekmē tās kalpoja tradicionālo prakšu reformēšanai, lai gan vienlaikus tika kritizētas kā maz noderīgas praktiskā dzemdību pieņemšanā. Maz ticams, ka Kurzemē izdoto grāmatu pašas vecmātes plaši lasīja – drīzāk tas bija vācbaltiešu apgaismotāju projekts, kas vērsts uz zemnieku dzīvesveida un zināšanu pārveidošanu.

Padomu literatūra atspoguļoja vācbaltiešu autoru skatījumu uz latviešu zemnieku dzīvi – īpaši veselības kopšanu, higiēnu un sadzīvi, ko viņi centās reformēt un uzlabot. Šīs reformas iekļāvās laikā, kad arvien aktīvāk diskutēja par dzimtbūšanas atcelšanu un nepieciešamību izglītot zemniekus “patstāvīgai” dzīvei.

Piemēram, redzot, ka laukos nav pieejami ārsti un zemniekiem nav iespējas nopirkt medikamentus, ārsts Pēteris Vilde uzsāka rakstīt padomu krājumu turpinājumos “Latviešu Ārste” (1766–1767). Tas ir pirmais medicīniskais izdevums latviešu valodā un ietvēra pamācības, kā ārstēt dažādas vainas, piemēram, augoņus, vātis un mēra trumus, karsoni, vēdera graizes un čūskas dzēlienus. Grāmatā aprakstīti vismaz 60 ārstniecības augi un vienkārši līdzekļi dažādām slimībām, turpretī zemnieku ārstēšanās prakses, kas autoram šķitušas kaitīgas vai maldīgas – pārlieka pēršanās pirtī, asins nolaišana un paradums pie visām vainām dzert brandvīnu ar pipariem – tika bargi kritizētas. Lange norāda, ka “bābu pasakām” un “melustāstiem” latvieši uzticoties vairāk nekā “prātļaudīm”^[1], un apņemas šos priekšstatus mainīt. Neraugoties uz Vildes apņēmību, pēc diviem gadiem padomu izdošana tiek pārtraukta lasītāju trūkuma dēļ. Zemo pieprasījumu noteica gan nepietiekamā lasītprasme, gan nabadzība^[2].

Mātes bļoda un krusta kauls

“Latviešu Ārste” mācīja zemniekiem palīdzēt pašiem sev, bet “Mācības priekš bērnu saņēmējām” adresēta zinātājiem – vecmātēm, kuru rīcību nepieciešams koriģēt, tāpēc tā sniedz profesionālas zināšanas par sievietes ķermeņa anatomiju un dzemdību norisi.

Tas ir didaktisks darbs un pēc formas atgādina katehismu – lasītāju cauri tekstam vada īsi, konkrēti jautājumi ar atbildēm. Šāda struktūra ļauj zināšanas sadalīt atsevišķās vienībās, lai iemācītu, vienlaikus piešķirot tekstam autoritatīvu, gandrīz reliģisku ritmu. Šo iespaidu pastiprina ievada citāts no Mozus grāmatas – “Tās Bērnu saņēmējas bijajās Dievu”, norādot uz vecmātes darba ne tikai praktisku, bet arī ētisku nozīmi.

Bet kā jūs sakait, kad ne kāds ūdeņa pūslis rādās, un tas ūdens pamazītim un lēni noiet?
Paslepeni ūdeņi.
Ko mēdz pie tādiem paslepeniem ūdeņiem pie neizmanīgām bērnu saņēmējām atrast?
Viņas daudz reiz nemaz nezin, ka tas ūdens ir nogājis
Kas tad visu vairāk mēdz notikt?
Kad tā dzemde ļoti šķībi guļ, un tā galva tā bērna pret vienu kaulu tās bļodas stāv, to mātes muti aizspiež, un kad viņa pret to kaulu zaur tām sāpēm [..] tās ādas sarausta

 

Dzemdības šajā izdevumā attēlotas kā process, ko iespējams novērot, izskaidrot un zināmā mērā arī kontrolēt. Šāda pieeja iezīmē pāreju no pieredzē balstītām zināšanām uz sistematizētu mācīšanos. Grāmatas satura rādītājs aptver dažādas tēmas, piemēram, “No tiem kauliem un dzemdēšanas locekļiem”, “No tām dzemdēšanas sāpēm”, “No tām dažādām guļām tā bērna tanī dzemdē”, “No asins laišanas un klistīriem” – iepazīstina ar sievietes ķermeņa uzbūvi, grūtniecības pazīmēm, dzemdību norisi un nepieciešamo vecmātes rīcību.

Liela daļa teksta veltīta sievietes ķermeņa anatomiskajam aprakstam, un tas ļauj novērot medicīniskās terminoloģijas veidošanās procesu. Tulkotājs cenšas ieviest šo terminoloģiju latviešu valodā, balstoties tēlainos un no ikdienas pieredzes aizgūtos apzīmējumos. Iegurnis tiek dēvēts par “mātes bļodu”, dzemde – par “mātes muti”, minēts arī “krusta jeb svētais kauls” un “kaunums” – reliģiski un morāli iekrāsoti apzīmējumi. Aprakstos autors izmanto salīdzinājumus ar pazīstamām lietām. Dzemde tiek pielīdzināta vērša pūslim, bet grūtniecība – olai: bērns kā dzeltenums, “ūdens, kurā auglis peld – baltums un tas pūslis, kas cieti pie tās dzemdes pieguļ un to ūdeni ar to bērnu ieslēdz, to čaumalu nozīmē”^[3]. Autors norāda, ka apraksta “kā viņš savā prātā to tur”, tādējādi atzīstot, ka sievietes ķermenis viņam ir pieejams vienīgi iztēlē vai atmiņā.

Šajos aprakstos redzamās grūtības atrast īstos vārdus saistītas ar to, ka jāapraksta tas, kas iepriekš ticis demonstrēts praktiski, turklāt vīriešiem jārunā arī par pašiem nepieejamu pieredzi.

Mēs to nomanām ar karstām asarām

Grāmatas rašanās saistāma ar plašāku sociālu problemātiku – sieviešu un bērnu mirstību dzemdībās. 17. gadsimtā Rietumeiropā mirstība dzemdībās sasniedz augstāko punktu – dažādās valstīs bojā gāja aptuveni 1 līdz 1,7 procenti dzemdētāju, kas gandrīz 70 reižu pārsniedz mūsdienās reģistrēto. Šo risku noteica gan sarežģīta dzemdību norise, gan nesterila vide un jauno māšu uzņēmība pret infekcijām^[4].

Apzinoties situāciju, arvien biežāk kritizēja vecmātes, viņām pārmeta nepietiekamas medicīnas zināšanas, pārlieku paļaušanos uz tradīcijām, pat māņticību un tumsonību. Grāmatas ievadā mācītājs Ruprehts secina: “Mēs nomanām to ar karstām asarām, cik daudz bērniņi caur pašas mātes nezināšanu un bērnu saņēmējas nesaprašanu, postā aiziet.” Vecmāšu kritika pastiprinājās laikā, kad iedzīvotāju skaita pieaugums kļuva par valstiski svarīgu jautājumu – monarhi arvien vairāk pievērsās populācijas saglabāšanai un jaundzimušo dzīvības aizsardzībai, reformēja dzemdniecību un ieviesa jaunus apmācības veidus^[5].

Manekeni no īstiem kauliem

Lai apmācītu pēc iespējas plašāku auditoriju, tai skaitā lasītnepratējas, 18. gadsimtā tika ieviestas apmācības ar manekeniem. Tie ļāva apmācību īstenot ne tikai reālā dzemdību situācijā, bet mācību klasē un vairākām māceklēm vienlaikus^[6]. Ar manekenu palīdzību apguva anatomiju, iepazina dzemdību norisi un varēja izmēģināt manipulācijas un instrumentu lietošanu.

Par svarīgu nosacījumu sekmīgai dzemdību norisei uzskatīja anatomijas pārzināšanu. Kopumā anatomijas zināšanas bija plašāk pieejamas, pateicoties pieaugošai interesei par cilvēka ķermeni. Jau kopš 14. gadsimta Eiropā notika publiskas anatomiskās sekcijas, kurās ārsti demonstrēja cilvēka ķermeņa uzbūvi un iegūtās zināšanas tika fiksētas arvien precīzākās ilustrācijās. Turpmākajos gadsimtos anatomija attīstījās strauji, īpaši pateicoties iespiedtehnikas attīstībai^[7].

 

Sievietes iegurņa anatomisks attēlojums 18. gadsimta dzemdniecības rokasgrāmatā.

Tomēr zīmējumi anatomijas zināšanas nodeva nepilnīgi, tāpēc kā apmācības instrumenti tika izmantoti arī telpiski cilvēka ķermeņa modeļi – mulāžas un manekeni. Pirmie dzemdību modeļi parādījās jau 17. gadsimtā.

Ņemot vērā manekenu senumu un trauslumu, to izpētei tiek izmantotas saudzīgas metodes. Piemēram, Flobēra un medicīnas vēstures muzejā Ruānā (Francija) veiktā 18.gs. manekena izpētei izmantota radiogrāfija, kas ļāva secināt, ka manekens izgatavots no īstiem sievietes iegurņa un augšstilbu kauliem, kas savienoti ar metāla gredzeniem un papildināti ar koka detaļām. Rentgena uzņēmumi šo informāciju apstiprināja un ļāva izveidot manekena uzbūves telpisku rekonstrukciju. Restaurācijas laikā konstatēts, ka apdarei izmantoti lina un kokvilnas audumi, āda un vates polsterējums, anatomiskās detaļas ir izstrādātas telpiski, izšūtas vai uzzīmētas ar tinti^[8].

Sākotnēji manekeni tika veidoti no dabīgiem materiāliem – iegurņa un kaunuma kauliem, kas tika ņemti pat no kapsētām. Taču, tā kā apmācībās tie tika intensīvi lietoti un bieži transportēti, tie ātri nolietojās. 18. gadsimta beigās šie modeļi tika pilnveidoti, atsakoties no īstiem kauliem. Īpaši nozīmīgs dzemdniecības modeļu attīstībā bija franču vecmātes Anželikas di Kudrē (Angélique du Coudray) 18. gadsimta vidū izstrādātais manekens (La Machine) – dabiskā izmērā veidots sievietes ķermeņa apakšdaļas un augļa modelis. Tā detaļas bija kustīgas, pievienota placenta un nabassaite, izmantoti krāsaini izšuvumi^[9]. Di Kudrē pilnveidotais modelis tika izmantots vecmāšu apmācībai visā Francijā un izplatījās arī citur Eiropā.

Grāmatā “Mācība priekš bērnu saņēmējām” minēts, ka tās autors, ārsts Meiers, mācībām lietojis “ar ādu apvilktu skunstīgu bļodu”^[10] – sievietes ķermeņa apakšdaļas modeli ar mākslīgu dzemdi un augli, kura galvai izmantots īsts bērna galvaskauss. Šis apraksts liecina, ka arī Latvijā tika izmantotas jaunākās dzemdniecības mācību metodes ar manekeniem.

Dakteris lai izmeklē tās derīgās

Pateicoties vecmāšu apmācībai, 18. gadsimtā dzemdniecība no tradicionālas prakses pakāpeniski kļuva par regulētu medicīnas jomu. Lai gan vīrieši ārsti praktiski nevarēja aizstāt vecmātes dzemdību pieņemšanā, veidojās hierarhiskas attiecības – vecmātes kļuva par daļu no valsts uzraudzītas un kontrolētas sistēmas. Piemēram, 1873. gada likumā minēts, ka Kurzemē katrā pagastā jābūt vismaz vienai vecmātei. Šo sistēmu kontrolēja veselības komiteja, kas noteica, ka uz amatu var pretendēt sieviete ar diplomu no Jelgavas vecmāšu skolas, kurai jāatbilst šādām prasībām: “sieva labi apķērīga, vesela pie miesas un ka viņai laba slava, ka labi māk latviski lasīt, ka arī pate bērnu dzemdējuse un kad ne, tad jele ka ir precēta jeb atraitne un ne vecāka par 41 gadu [..] Vecmātei vajag godīgi dzīvot [..] ar pūšļošanu un vecu bābu zāļošanu nenodarboties.” Pagasta valde var izvēlēties kandidātes, ko sūtīt vecmāšu skolā, taču pirms tam “vajag [..] apriņķa dakterim pievest, lai viņas izmeklē [..] lai tas spriež, kura vai kuras tās derīgās.”^[11]

Licencētas vecmātes ieguva arī juridisku statusu. Piemēram, Zviedrijā apmācītas un sertificētas vecmātes tika aicinātas kā ekspertes liecinieces tiesās – viņas varēja noteikt grūtniecības esamību, konstatēt dzemdību faktu, atšķirt spontānu abortu no medicīniskas iejaukšanās, kā arī izvērtēt, vai sieviete iepriekš ir dzemdējusi^[12]. Arī grāmatā “Mācības priekš bērnu saņēmējām” aprakstīta šī funkcija – vecmāte var konstatēt, vai sievietei jau ir bijušas dzemdības un “vai viens piedzimis bēr(n)s ir nokauts vai ne; jebšu tā dzemdēšana priekš gadiem ir notikusi”^[13]. Vecmātes profesionalizācija iegūst divējādu raksturu: no vienas puses, vecmāte kļūst par izglītotu speciālisti ar medicīnisku un juridisku autoritāti, no otras – viņas darbu arvien stingrāk regulē ārsti un valsts institūcijas, nosakot, kas ir “pareizas” zināšanas un pieprasot atteikties no “pūšļošanas” un tautas dziedniecību.

Pieredzes nekustīgais fantoms

“Mācības priekš bērnu saņēmējām” ir ne tikai apgaismības laikmeta padomu literatūras paraugs, bet arī liecība par to, kā 18. gadsimtā Latvijā mainījās priekšstati par zināšanām, ķermeni un medicīnisko palīdzību. Šī grāmata liecina, ka dzemdības, kas līdz tam bija mājās notiekošs sieviešu pārvaldīts dzīves notikums, no dabiska procesa kļuva par riska situāciju, ko iespējams medicīniski uzraudzīt un ietekmēt. Šo procesu kontrolē medicīnas autoritātes – pārsvarā vīrieši.

 

Sievietes ķermeņa attēlojums 18. gadsimta dzemdniecības mācību grāmatā.

Grāmata iezīmē pāreju no sieviešu praktiskajām zināšanām uz jaunajām medicīnas teorijām. Agrāk vecmāte izmantoja no paaudzes paaudzē akumulētu sieviešu pieredzi un ieklausījās dzemdētājas sajūtās. Līdz ar dzemdību medikalizāciju uzmanības centrā nonāk ķermenis kā izpētes objekts. Apgaismības laikmeta skatījumu simboliski atklāj dzemdību manekens – nekustīgais fantoms: tas vienlaikus ļauj mācīt un kontrolēt, bet arī attālina no dzīvās pieredzes.

Raksta tapšanā konsultējis Dr.philol. Pauls Daija.

 

Atsauces

^{[1] .}Ibid, 6.lpp

^{[2] .}Vīksna. P.E. Vilde un Latviešu Ārste, 175-197.lpp.. Vilde, P.E. Latviešu Ārste jeb īsa mācība no tām Vājibām un no šās Zemes Zālēm, ar kuŗām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot. [1766-1767]. Rīga: Zvaigzne, 1991, 189.lpp.

^{[3] .}Meiers, K.J. Mācības priekš bērnu saņēmējām. Jelgava: Stefenhāgens, 1783, 13.lpp.

^{[4] .}Alter, G., New Insights on Historic Causes of Maternal Deaths. Population Studies Center, University of Michigan, 2025, pieejams te.

^{[5] .}Reid, A., How dangerous was childbirth in the past? The Cambridge Group for the History of Population and Social Structure. 2024, pieejams te. 

^{[6] .}Scharf J. et al. La Machine: Obstetric Phantoms of Madame Du Coudray … Back to the Roots. Journal of Medical Education and Curricular Development. 2022. Pieejams te.

^{[7] .}Bynum, W., The History of Medicine. A Very Short Introduction. Oxford: Oxford University Press, 2008, 27.-33.lpp.

^{[8] .}Benozio et al, La “machine” de Madame Du Coudray ou l’Art des accouchements au XVIIIe siècle. Rouen: Musée Flaubert et d’histoire de la médecine, 2004, 48.-57.lpp.

^{[9] .}Ibid, 26.-27.lpp.

^{[10] .}Meiers, K.J. Mācības priekš bērnu saņēmējām. Jelgava: Stefenhāgens, 1783.

^{[11] .}Dīterihs, T. Mācības grāmata latviešu bērnu saņēmējām. Jelgava: Stefenhāgens, 1879, 240.lpp.

^{[12] .}Vainio-Korhonen, Kirsi. Midwives as expert witnesses in the 18th-century Finnish courts of justice. 2020/02/06 Scandinavian Journal of History, pieejams te.

^{[13] .}Meiers, K.J. Mācības priekš bērnu saņēmējām. Jelgava: Stefenhāgens, 1783, 8.lpp.

Publicēts: Maijs, 2026. gads