Atpakaļ

Kuratoru saruna

Solvita Krese: Šodien mēs esam tikušās šeit, Medicīnas vēstures muzeja kamīnzālē, lai parunātu par izstādi “Neiespējamās tagadnes rēgi”, un sarunā piedalīšos es – Solvita Krese, šīs izstādes kuratore, un Ieva Salna, muzeja pētniece un arī izstādes krājuma daļas kuratore. Mēs mēģināsim tādā brīvā formā parunāt par šo izstādi, par to, ko tur varam saskatīt, kāpēc ir šāda izstāde vajadzīga un ko mēs varam paņemt līdzi no šīs izstādes. 

Sākumā gribu pastāstīt, ka šī izstāde iekļaujas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vienā no tematiskajām trajektorijām, ko mēs attīstām vairākus gadus. Tā ir vērsta uz dekolonizācijas procesu stimulēšanu, un šajā izstādē mēs skatāmies uz šiem dekolonizācijas procesiem tieši caur ekoloģijas prizmu un runājam par rēgiem, kas ir klātesoši mūsu ikdienā un vidē, un citreiz mēs pat nenojaušam, kur tie rēgi ir sākušies vai no kurienes tiem “aug kājas”. Bieži vien, pakāpjoties atpakaļ un pasekojot, mēs ieraugām, kad cēloņi bieži meklējami padomju okupācijas laikā. Padomju ideoloģijas un ekstraktīvās politikas rezultātā dabai nodarīts daudz pāri, daba ir traumēta. Šī ekosistēma brīžiem ir pilnīgi izjaukta, un tās sekas, nospiedumi no šīm ideoloģijas virzītajām darbībām, ir redzami arī mūsdienās. 

Interesanti, ka mēs sēžam šajā telpā, es raugos ārā pa logu un redzu Putina šlipsi – tas ir Kriša Salmaņa veidotais plakāts, kas jau no kara sākuma tika izkarināts pie Medicīnas vēstures muzeja fasādes. Sajūta ir tāda, ka šis rēgs lūr iekšā pa logu un ir klātesošs. Tieši tāpēc man liekas ļoti svarīgi runāt par šīm tēmām šobrīd. Patreiz, kad notiek karš Ukrainā, es, piemēram, redzu, kas notiek ar ekoloģiju un dabu Ukrainā. Piemēram, Hokas dambja uzspridzināšana atstās pēdas uz daudzām paaudzēm, un tur ir virkne citu nodarījumu dabai, kas būtiski ietekmēs teritorijas attīstību un nākamo paaudžu dzīves labklājību, bet par šo tēmu turpināsim runāt vēl un vēl. 

Šajā izstādē ir izstādīti sešu Baltijas mākslinieču darbi, kas poētiskā veidā risina šīs tēmas variācijas. Izstāde ir unikāla arī tādā ziņā, ka tajā ļoti aktīvi klātesoši ir muzeja eksponāti, kuri veido dialogu ar mākslinieču darbiem. Tā ir diezgan pārsteidzoši laba sadarbība, kāda mums ir izveidojusies ar Medicīnas vēstures muzeju, jo Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs parasti darbojās nomadiski, viesojoties dažādu institūciju telpās. Bieži vien tas nozīmē tikai ieņemt telpu un piepildīt to ar izstādi. Šeit sadarbība jau ir gājusi dziļāk. 

Ieva, es gribētu, lai tu pastāsti vairāk par to, kas ir tie muzeja eksponāti un objekti, kas veido dialogu ar mūsdienu mākslinieču darbiem, un kā tu tās interpretēji. Vēlos arī pieminēt, ka laikmetīgā māksla ir brīnišķīga teritorija, kurā var brīvi ļauties dažādām interpretācijām. Tā nav vieta, kur rakstīt jaunu vēsturi vai piedāvāt precīzus faktoloģiskus materiālus, drīzāk tā piedāvā laukumu jautājumiem, uz kuriem varbūt mums pašām nav atbilžu, bet kas dod iespēju cilvēkiem sākt domāt par šiem jautājumiem. 

Ieva Salna: Jā, tā jau arī ir – jautājumu piedāvāšana bez skaidrām atbildēm jau pati par sevi ir tāda dekolonizācijas naratīva forma, ko mēs arī pētām muzejā, par ko interesējamies. Muzejs vispār ir kā vēsturiski koloniāla liecība un līdzeklis, un tas šobrīd tiek kritiski pārskatīts, tai skaitā pie mums. Līdz ar to ne tikai laiks, bet arī telpa šeit ir precīza un lieliski atbilstoša. Nu, lai runātu par to, kādu mantojumu mēs nesam līdzi un ko mēs no tā varam paņemt šobrīd. Man šķita, ka tēmas, par kurām mākslinieces runā savos darbos, ļoti labi sasaucas ar materiālajām liecībām, kas ir mūsu muzeja krājumā. Tur ir arī šīs tematiskās interpretācijas. Tas man šķita visai organisks un pat kaut kādā ziņā viegls process – saskatīt, kas principā saglabājis aktualitāti kopš padomju perioda. Tie uztraukumi, trauksmes un veidi, kā mēs skatāmies uz sevi un uz dzīvām būtnēm mums apkārt, principā varbūt tiek apgūts jauns vārdu krājums, jauni resursi, piekritēji un virzieni, bet fundamentālie vaicājumi par to, kas un kā mēs esam, kā apdzīvojam savu ķermeni un pasauli, tie jau saglabājas. Līdz ar to man šķita ļoti atbilstoši saistīt ekoloģiskās trauksmes aukstā kara laikā – piemēram, kodolieroču izmēģinājumus un to potenciālās sekas – ar mūsdienu klimata pārmaiņām šobrīd, kur mēs joprojām uztraucamies un cenšamies citādāk rūpēties par dzīvo dabu un vidi. Turklāt šis ir labs pamudinājums skatīties arī uz to, ko nevaram tik vienkārši parādīt muzeja kontekstā – uz tām vēsturēm, kas nav apgūtas materiāli. Tas ir tāpēc, ka pastāvējušas vēsturiski citādākas interpretācijas par to, kas ir svarīgs, ko nozīmē būt cilvēkam un ko nozīmē būt cilvēkam šajā pasaulē. 

Solvita Krese: Jā, man liekas, ka šī izstāde ir ļoti pateicīga – tāda starta vieta, lai tieši ienirtu padomju laika vēstures segmentā. Jo īstenībā muzejs jau ir veidojies šajā laikā ar visām šīm interpretācijām. Kā tu teici, ir dažādas šo materiālu interpretācijas, un man liekas, ka ir ļoti interesants tavs mīļākais eksponāts, kas ir izstādē, – muzeja ārstes, es neatceros viņas uzvārdu, bet tās ārstes, portrets. Kura bija ļoti pietuvināta režīmam.  

Ieva Salna: Tas ir ļoti interesants – arī tāds kontrasts un paradokss ar to, kā, iespējams, mēs skatāmies uz sieviešu tiesībām un sievietes vietu un lomu Padomju Savienības režīma ietvaros, kur tā bija neviennozīmīga un nepārtraukti mainīga, atkarībā no režīma vajadzībām. Un pretstatā tam – Olga Lapašinska, Padomju pseidozinātniece, liela Staļina draudzene, kurai caur šo pietuvinātību varai tika dota neizmērojami liela platforma, lai viņa varētu vēstīt par savu dzīves darbu. Tas bija par dzīvās matērijas ideju, kas iekļāvās tajā laikā pastāvošajos politiskās bioloģijas naratīvos. Proti, viņi uzskatīja, ka matērija var rasties spontāni no nedzīva materiāla, un par to viņa plaši un gari stāstīja zinātniskās konferencēs, tai skaitā vietās, kur viņas zinātniskais darbs – ļoti smagās pēdiņās runājot – nebija īsti atbalstīts vai apstiprināts viņas līdzgaitnieku vidū. Jā, šī režīma iespēja deva viņai platformu un ļāva par to principā neuztraukties. Tas ir interesants paradokss, kas rāda, kā dažādas lomas un veidojumi, ko vara piešķir sievietei šajā laikā, tulko varas attiecības un ierobežojumus. 

Solvita Krese: Jā, šī izstāde, vai šīs izstādes variācija – pirmā variācija notika pirms diviem gadiem Atēnās, mākslas telpā State of Concept. Kad saņēmām uzaicinājumu no Kaspara Vanaga veidot šo izstādi šeit, mēs domājām, kā to iegremdēt muzeja kontekstā. Sākotnēji mūsu starta interese bija vairāk par dabu un ekoloģiju, bet šeit mēs mēģinājām pagriezt fokusu vairāk uz cilvēku, kurš nenoliedzami ir mūsu ekosistēmas sastāvdaļa, un arī antropocēna laikmeta centrs. Šī izstāde savā ziņā mēģina kritiski paskatīties uz antropocēnu – kā cilvēks, kā visas radības kronis, ietekmējis dabu, bet arī kādus iespaidus uz sevi atstājuši šie nospiedumi. To var redzēt, piemēram, Līvas Dudarevas darbā, kur ir cilvēku zobi motīvos, kuros atstājušās pēdas – nukleārie izmēģinājumi. Turklāt muzeja eksponātos redzam, ka ir vingrotāji, kas atspoguļo padomju cilvēka sasniegumus un kā tas atspoguļojas viņa ķermenī, vai runā par cilvēka nespēju. Invaliditāte tajā laikā tika uzskatīta par kaut ko izslēdzošu un marginalizējošu. Vai sievietes lomas kontekstā var redzēt, kā sievietes tiek salīdzinātas ar trauslo ziediņu un lauztajiem bērziem. Interesanti ir tas, ka tieši muzeja eksponātu klātbūtnes efekts pastiprina šīs domas – par to, kas notiek ar cilvēku un viņa ķermeni tajā laikā.  

Ieva Salna: Jā, tas viss ir nepārprotami ķermeniski. Un tā arī ir daļa no tā, ko muzejs cenšas darīt šajā pārdefinēšanās laikā – tvert ķermeni un tvert sevi, atbalsojoties, ne tikai skatoties spogulī, bet arī apkārtnē. Skatīties uz cilvēku kā uz integrētu būtni, kas ir cieši un nesaraujami saistīta ar visu to, kas mums ir apkārt, ar visu, kas notiek uz planētas.  

Solvita Krese: Jā, man likās, ka viens no tādiem iedarbīgākajiem izstādes eksponātiem – no muzeja eksponātiem, kas tika iekļauti izstādē, – ir šī pneimojaka, lai gan tā viņa tika saukta. Tas ir tāds kā skafandrs. Kad mēs to pirmo reizi izvilkām no krājuma, likās, ka tas ir kaut kas ar kosmosu saistīts. Un tad tavi kolēģi teica: nē, nē, tas ir tikai kaut kas, kas aizsargā cilvēka ķermeni no ķīmiskām reakcijām, no ķīmiskām vielām. Blakus šai pneimojakai ir izstādīti izvilkumi no plakātiem, kuros stāstīts, kā apkarot odus. Proti, pielejot purvu ar naftu – nafta izveido plānu kārtiņu, un odi nosmok, odu vairs nav. Vai arī vienkārši izkaisīt kaut kādas indīgas vielas purvā, un tad arī šie odi iet bojā. Es vienkārši lasīju to un neticēju savām acīm, ka kaut kas tāds ir iespējams. Ka tu cīnies pret kaut kādu – nu, cilvēka kā radības kroņa – diskomfortu, jo viņam nepatīk odi, un tā vārdā esi gatavs iznīcināt kādu ekosistēmas segmentu, kas pēc tam kā tāda lavīna nāk tev virsū. Tev vienkārši traucē kaut kāda viena lieta, un tu rīkojies, nedomājot par sekām. Tieši tā ekstraktīvisma politika – ka tu vienkārši dari, neiedziļinoties, nedomājot par kopējo sistēmu. It kā tev tas nemaz nebūtu svarīgi. 

Ieva Salna: Jā, šis gadījums izcili parāda to, kā cilvēks tika konstruēts un kā tika konstruēta daba, un cik ļoti bināri un kategoriski tika iezīmētas šīs attiecības. Ja cilvēkam kaut ko vajag, tad tas automātiski tiek uzskatīts par tā vērtu – bez kritiskas pieejas, bez jebkādas kritiskas refleksijas par sekām. 

Solvita Krese: Bet arī bez tāda konteksta skatījuma – kas tad notiks, kad iznīcinās to purvu. Tur neviens pat nav mēģinājis tādās kategorijās domāt, jo galvenais ir tikt vaļā no odiem. Es domāju, ka tas bija ļoti simbolisks muzeja eksponāts, kas no tāda it kā niecīga procesa iezīmē lielo bildi. Mēs ieraugām vienkārši to bezatbildību, to nihilismu, to cinismu. Un tas attiecas ne tikai uz dabu, bet arī uz okupētajām teritorijām – kā šeit tika veikta cilvēku asimilācija, kā tika nīcināta valoda un kultūra. Tas ir ļoti satraucošs, brīdinošs signāls. Man liekas, ka ir ļoti svarīgi par to runāt šobrīd, jo mēs novērojam – īpaši kaut kur esot Rietumeiropā un runājot ar draugiem un kolēģiem –, ka bieži vien pastāv tāds idealizēts un romantizēts priekšstats par Padomju Savienību. Tajā iezīmējas kaut kāda nostalģija, pat ideja par to kā par kreisuma šūpuli. Protams, Rietumeiropā inteliģence vēsturiski bieži ir bijusi kreisi noskaņota, bet tas ir pilnīgi cits konteksts. Un arī Latvijā pēdējā laikā redzams, ka daudzās filmās, kas pievēršas padomju laikam un mēģina atsegt tā procesus, parādās diezgan spēcīga romantizācija – pat zināma fetišizācijas pakāpe. Skatoties uz to, ko dara jaunie mākslinieki vai vienkārši jaunie cilvēki, redzams, ka bieži tiek fetišizēts padomju laiks, pārņemot, piemēram, dizaina elementus vai kādas vizuālas references. Tās tiek izmantotas kā tādi simulakri – kā čaumala, kurā pat netiek mēģināts ielikt saturu vai atšķetināt, kas tad īsti bija šis saturs. Man liekas, ka tā ir ļoti bīstama tendence. Tas ir tieši tas, ko tas džeks aiz loga, kurš tagad it kā lūr iekšā pie mums, ļoti labprāt atbalstītu. Tāpēc man liekas, ka šādas izstādes ir svarīgas – lai brīdinātu, lai atmodinātu, lai padarītu mūs vērīgākus.  

Ieva Salna: Un man šeit ļoti svarīgs atslēgvārds ir nianses. Bieži vien nianses pazūd. Protams, cilvēka smadzenēm gribas, lai viss ir skaidrs, lai mums būtu vienkāršas atbildes. Bet es redzu šo izstādi pilnu ar niansēm – tā neiedod visu uz paplātes, nepateiks priekšā, bet piedāvā nianses un padziļinātu skatījumu. Tā piedāvā iespēju patiešām izaicināt savus uzskatus. Tas var būt neērti, tas var būt nepatīkami, bet tas ir fundamentāli nepieciešams, lai mēs kaut kādā veidā neatkārtotu konkrētas lietas un nepiedzīvotu to – nu jā – rēgu atkārtotu materializāciju. 

Solvita Krese: Ā, nu interesanti – mēs vakar tikāmies ar tevi radio studijā, un tad radio žurnāliste Ingvilda Strautmane sāka sarunu ar to, ka viņa ir iegājusi šajā izstādē un viņai radies tāds drūms priekšstats. Tur ir tā pati pneimojaka ar tiem melnajiem cimdiem, un tad viņa stāstīja, kā nākusi garām Krievijas vēstniecībai, kur stāv pensionāru rinda, kas gaida pie vēstniecības, un tur vēl Putina portrets. Un te vēl šis viss. Es īstenībā biju diezgan pārsteigta, ka viņa teica, ka viņai radusies tāda nomācoša sajūta. Man atkal liekas, ka izstāde kopumā rada tieši viegluma sajūtu. Arī tie levitējošie darbi uz stikla podestiem, kuri it kā nav piesaistīti zemei. Protams, tur ir daudz atsauču uz distopijām un kaut kādām drūmām lietām, bet man liekas, ka beigās tomēr parādās tāda cerīga intonācija. Arī noslēdzošais izstādes darbs – lietuviešu mākslinieces Egles Budvītītes video – kur šie mākslinieki, horeogrāfi un performances dalībnieki apdzīvo ļoti skaistu vidi – Kuršu kāpu. Tur ir mūzikas fons un ļoti poētisks teksta materiāls. Un viņi tur rāpjās, lien, it kā pārtop tādos dzīvniekos vai augos. Man liekas, ka šis darbs vedina domāt par transformācijas iespējām – par to, ka tu vari izdzīvot jebkuros apstākļos, mainoties un transformējoties. Un tas ir tas, ko, manuprāt, daba mums arī māca – kā izdzīvot, kā mainīties, kā transformēties un kā izkāpt ārā no binaritātes. No tā nošķīruma, kur cilvēks tiek uzskatīts par kaut kādu pārāku būtni, bet viss pārējais ir pakļauts viņa vajadzībām vai kļūst par resursu. Ja tu ej ārā no šīs binārās struktūras, tas palīdz paskatīties citādi uz lietām un uz notiekošo, un arī pašam kaut kā izdzīvot. Kā tev liekas? 

Ieva Salna: Jā, tas ir tas, ko arī ekofeminisma doma var šeit ienest – tā var ienest cerību. Un tas, manuprāt, ļoti labi tulkojas arī izstādē. Proti, ja mēs spējam jebkādā veidā atkāpties no sevis kā centra – attiecībās ar apkārtni, attiecībās ar dzīvniekiem, ar augiem, sēnēm, iežiem un visiem pārējiem kustoņiem –, tad mēs varam ieraudzīt veidus, kā šīs attiecības var būt abpusējas vai daudzpusējas. Tad tas vairs nav vienvirziena skatījums. Mums principā nav sev jāierobežo šādā veidā, un tā ir visai iedvesmojoša sajūta. 

Solvita Krese: Tu tieši pieminēji vārdu ekofeminisms, un interesanti, ka, kad es jau šo izstādi biju nokūrējusi pirmo reizi, es pēkšņi sapratu – ah, visi mani izvēlētie mākslinieki, mākslinieces, ir sievietes. Un tad es sāku domāt – vai tā bija apzināta izvēle, ka es izvēlos tieši sievietes mākslinieces? Nē, tā nebija. Vienkārši viņu darbos es saskatīju atbalstu šīm idejām – kurās ir gan cerība, gan aicinājums uz transformāciju, gan arī tā saudzējošā, iekļaujošā pieeja, ko es arī meklēju mākslinieču darbos. Interesanti ir arī tas, piemēram, skatoties uz Lienes Pavlovskas darbu, kā viņa interpretēja šo tēmu. Viņai ir kaste ar portretiem, kurus viņa izgriezusi no padomju laika enciklopēdijām. Viņa bija sākusi tās pētīt, lai paskatītos, kas tajās rakstīts par padomju ideoloģijas intervenci ekosistēmās. Taču viņa atrada neskaitāmus vīriešu portretus uzvalkos, no kuriem veidoja arī savu kolāžu. Tas man šķiet ļoti simptomātiski – kas bija tie lēmumu pieņēmēji toreiz, kas pieņēma visus šos lēmumus, un kāda bija sieviešu loma. Un arī jau pieminētajā Egles Budvītītes darbā es saskatu daudz atsauču – patiesībā arī citu mākslinieču darbos – uz Donnas Haravejas idejām, uz šo kiborga līniju feminismā, uz noteiktiem šī domāšanas virziena aspektiem. Tāpat arī uz Astrīdas Neimanes ideju par ūdens ķermeņiem. Tā ir arī grāmata, ko mēs šobrīd tulkojam Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā un kas drīzumā nāks klajā. Tur Astrīda Neimane runā par radikālo kolektivitāti – par to, ka mēs visi esam saistīti caur ūdeni. Ka mēs esam ūdens ķermeņi, ka apmēram 80% no mūsu ķermeņa veido ūdens, un ka mēs patiesībā esam vairāk līdzīgi medūzai nekā daudziem citiem dzīvniekiem. Arī tas ūdens, ko mēs uzņemam savā ķermenī un pēc tam izvadām, atkal caur dažādām sistēmām nonāk vidē – tas iztvaiko, nolīst uz mums kā lietus vai sniegs. Un tas ūdens, kas, piemēram, ir okeānā, ir miljoniem gadu vecs. Tas vienkārši nepārtraukti cirkulē – iztvaiko, nolīst, kāds to izdzer, izvada, un tas turpina savu ceļu. Visi šie šķidrumi ir tie, kas mūs saista. Un, ja mēs paskatāmies uz pasauli no šāda radikālas kolektivitātes skatpunkta – kas, manuprāt, ir ļoti saistošs tieši ekofeminismā –, tad mēs sākam ieraudzīt pasauli citādi. Tad mēs vairs nevaram tik bezatbildīgi un brutāli izturēties pret pasauli. Ja mēs saprotam, ka visi esam savstarpēji saistīti, tad kaitējums dabai ir gandrīz kā zāģēt nost pašam savu roku. 

Ieva Salna: Turklāt, ja mēs saprotam tos principus, pēc kuriem situācija, kurā mēs atrodamies – gan vide, gan daba, gan cilvēks, gan visas pārējās dzīvās būtnes –, vēsturiski ir veidota, tad kļūst skaidrs, ka tā bieži veidojusies pēc līdzīgiem principiem. Un tas ir arī tas, kur ekofeminisms mums var ļoti palīdzēt. Tas var palīdzēt atkal nonākt pie kādas iedvesmas kripatas, pie potenciāla, pie iespējām domāt par dažādām nākotnēm. Jo veidi, kādos pie varas esošie vēsturiski izturējušies pret dabu, ir balstīti principos, kas ļoti līdzinās tiem, kādos izturēšanās notikusi pret sievietēm un pret citām marginalizētām grupām. To var vienkārši saprast. To var arī ignorēt. Bet tajā var arī rast spēku. Tajā var rast iedvesmu.  

Solvita Krese: Nu jā, viennozīmīgi. Īpaši domājot par ūdeni – Kristīnei Olekai ir brīnišķīgs darbs, kur viņa skatās uz Baltijas jūru kā vienu no piesārņotākajām ūdens zonām pasaulē. Tā ir noslēgta teritorija, kur vairojās zilaļģes. Bet, skatoties uz Kristīnes darbiem, tu aizdomājies arī par visu Ligūrijas laikmeta jūru. Un tad tu redzi, cik skaisti ir tie darbi un arī cik mazi mēs esam mūžības priekšā – it kā tikai kāds sāls graudiņš visā kontekstā. Tas parāda, cik viss ir saistīts. Arī skatoties, kā mākslinieces interpretējušas darbus – piemēram, Liene Pavlovska pilnīgi integrējusi muzeja kolekcijas elementus savā darbā. Citas mākslinieces ir distancētākas, tomēr nonāk dialogā ar šiem darbiem. Vēlos pieminēt arī Elo Rītu Jervu, igauņu mākslinieci, kura vairs nav starp dzīvajiem, un man tas šķiet pilnīgs atklājums. Tā ir unikāla parādība – ādas māksliniece, kura, līdzīgi kā daudzi citi padomju laikos, izvēlējās darboties lietišķās mākslas zonā, jo tā bija mazāk ideoloģiski kontrolēta. Ja domājam par ādas mākslinieci, mums var šķist, ka viņas darbs ir blociņš, grāmatas vāciņš vai kāda kastīte. Taču viņa rada monumentālus darbus, gandrīz visi saistīti ar ekoloģiju, ar apokaliptisku vīziju vai distopiju. Piemēram, darbs ar melno tulpes motīvu vai putnu – putns tajā jocīgā pozā, skatoties uz savu kājas protēzi. Tur ir arī amputētā kāja, kas simbolizē kaut ko, kas dabā ir izzudis. Pie tā vēl pievienota fosila rociņa. Šādi darbi veido dialogu starp izstādes darbiem un muzeja kolekcijas vienībām, radot simbolisku un estētisku sarunu. Vēlreiz atgriežoties pie muzeja kolekcijas iekļaušanas izstādē – kā tu vērtē šādas sadarbības, kad kolekcija tiek nestā ārpus ierastā rāmja? Kā muzejs strādā ar kolekciju, piemēram, pēc izstādes “Pēcnāves dzīve”? Man liekas, tas bija lielisks piemērs Latvijas kultūras telpā – institucionāla kritika, kas Latvijā muzejos bieži pietrūkst, un to vajadzētu darīt vairāk. Kā tu redzi šo sadarbību plašākā muzeju kontekstā un muzeja metodoloģiju, strādājot ar kolekcijām? 

Ieva Salna: Nu, man šķiet, ka šī sadarbība savā veidā ir emblemātiska tam, ko mēs cenšamies praktizēt un turpināsim praktizēt. Proti, dekolonizācija kā tāds pamats, kas iekļauj sevī galvenokārt nopietnu paškritiku, nopietnu institucionālu kritiku – tai skaitā par lietām, ko redzam savā krājumā, – bet arī mācīties vēl un vēl jaunus veidus, kā runāt par tām lietām, ko neredzam, vai par tiem cilvēkiem, kurus konkrēti un plašāk neredzam. Es domāju, ka šis virziens ir uzņemts, balstoties uz vēlmi rūpēties gan par mums pašiem, gan par planētu, ko mēs apdzīvojam. Caur to dekolonizācija kā prakse ienāk muzejā pilnīgi likumsakarīgi, un laikmetīgā māksla līdz ar to arī ienāk muzejā. Absolūti likumsakarīgi. Jā, bez kritiskas sevis apskates mēs principā nevaram izvairīties no tiem rēgiem. 

Solvita Krese: Ja mēs tos rēgus neapzinām un neskatāmies, kur tiem rēgiem aug kājas, mēs no viņiem nekad nevaram tikt vaļā. 

Ieva Salna: Jo mēs periodiski nesajūtamies neērti. Ir ļoti svarīgi justies neērti, un tam ir vieta – vieta, kur mēs varam izdzīvot šo neērtumu un tomēr turpināt dzīvot. 

Solvita Krese: Nu, jā, un arī par to dekolonizāciju – kad tu atklāj faktus, atšķetini tos un iepazīsti visas šīs vēstures peripetijas un liecības, tas pilnīgi citādāk ļauj ieraudzīt konkrēto situāciju. Pats galvenais ir tieši domāšanas dekolonizācija – ka tu vari atļauties būt kritisks, izvērtēt, uzdot sev neērtos jautājumus, pārskatīt dažādas interpretācijas. Tu neej manipulētā informācijas pavadā – tev vienkārši ir jādomā kritiski. Man liekas, ka tas ir viens no galvenajiem, ko varam paņemt līdzi no šīs izstādes: kritiskā domāšana un aicinājums dekolonizēt savu domāšanu. Otrs, ko var izcelt, ir transformācija – drosme transformēties un spēja saudzīgi sarunāties ar dabu, to ieraudzīt. Piemēram, viens no pirmajiem darbiem izstādē ir Lindas Boļšakovas darbs, kurā viņa dejo ar klinti – it kā dzied ar to, fiziski veido sarunu, iesaistot arī savu digitālo alter ego. Šī transformatīvā pieredze aktivizē intensitāti – kā ieiet kopīgā dejā ar dabas elementiem. Varbūt tev vēl ir, ko piebilst – ko skatītājs var paņemt līdzi no šīs izstādes?  

Ieva Salna:Jā, papildus domāšanai, kas jau principā iekļauj sevī visu pasauli, jā – rūpīgāk skatīties uz sevi kā nelielu daļiņu no visa. 

Solvita Krese: Ar tādu pazemību – drosme un pazemība it kā nesavienojamas lietas, bet man liekas… nē, kāpēc tās nevarētu būt savienojamas? 

Ieva Salna: Varētu padomāt, ka laikmetīgā māksla un Medicīnas vēstures muzejs arī… jā. 

Solvita Krese: Man liekas, ka daudziem tas varētu likties pārsteidzoši, bet redz, cik labi mēs esam savienojušies. Nu jā, tad cerēsim uz turpmāku sadarbību un uz to, lai skatītājiem ir interesanta pieredze. 

 

Sarunu klausies šeit

Vairāk par izstādi: https://ej.uz/tagadnesrēgi